Sestdienas rīta intervijā tiekamies ar sabiedrisko mediju ombudu Edmundu Apsalonu. Viņš šajā amatā stājās 1. augustā, un pēc gandrīz diviem nostrādātiem mēnešiem teic, ka šķiet - pagājis jau pusgads, jo ombuda darbs ir tik intensīvs, ka viena darba diena ir kā trīs. Runājam gan par ombuda ikdienu, esot pa vidu starp sabiedriskajiem medijiem, sabiedrību, politiķiem un valsts pārvaldi, gan par Edmunda Apsalona izpratni par savu darbu, kas lielā mērā balstās savstarpējās izpratnes veicināšanā un sarunas veidošanā, kur saruna ir kā kopīgs domāšanas veids.

Par medijpratības nozīmi, uzticēšanos medijiem un saiknes veidošanu - par to "Atsperes" saruna.

Edmunds Apsalons:

Bieži vien ir priekšstats, ka ombuds ir sava veida tiesnesis, kuram jāiztiesā konfliktsituācijas, kuras rodas vai starp medijiem un kādu sabiedrības daļu, vai starp medijiem un politiķiem, vai starp medijiem un valsts pārvaldi. Es saku “nē”.

Es negribu būt tiesnesis tā apsvēruma dēļ, ka tiesāšana nozīmē, ka tev ir zināma patiesība, un tu šai konkrētajai situācijai piemēro šo patiesību, lai pateiktu, vai atbilst vai neatbilst. Bet ombuda gadījumā viena puse - mediji - konstruēs savu realitāti un stāstu par to, kas šeit īsti notiek. Tad auditorija klausās šo stāstu un mēģina to saskaņot ar savu realitātes konstrukciju jeb savu izpratni par to, kas te īsti notiek. Politiķi to dara tieši tāpat, valsts pārvalde arī. Ja šīs konstrukcijas nesaskan, sabiedrība saka - te kaut kas nav kārtībā - un vēršas pie ombuda ar pretenziju, ka mediji nedara to, kas viņiem jādara, vai nedara to tā, kā tas viņiem jādara. Bet tas, kā viņiem tas jādara, ir aprakstīts redakcionālajās vadlīnijās. Tad ombuda uzdevums ir ņemt šīs abas realitātes konstrukcijas un paskatīties. Tiesnesis teiktu, kuram taisnība.

Mans uzdevums ir iedziļināties abās konstrukcijās un saprast, kā tās tapušas, jo abām konstrukcijām ir savs pamatojums. Tad mans uzdevums ir skatīties, kā mēs varam panākt to, ka puses sāk cita citu saprast.

Ļoti daudzās situācijās man šķiet, ka man jārīkojas kā samierinātājam, ka man jāatzīst abu pušu tiesības uz savu viedokli, vienai pusei skaidrojot otras puses viedokli un otrādi. Man ir cerība, ka radīsies lielāka izpratne abās pusēs un ka abas puses, konstruējot savus nākamos stāstus, ņems to vērā. Kad es to visu stāstu, man saka - naivs ideālists. Ideālists? Piekrītu, jo ir jābūt noteiktiem ideāliem, pēc kuriem savā dzīvē vadies. Naivs - nē, jo es labi apzinos, ka iespēja pietuvoties šiem ideāliem ir minimāla. Nebūs liela progresa, taču pat, ja progress būs neliels, tas jau būs ļoti svarīgs tajā virzienā, kā mēs kā sabiedrība joprojām mācāmies cits ar citu sadzīvot, mēs joprojām mācāmies sarunāties cits ar citu, saprasties, un tas viss ir paredzēts tam, lai mēs varētu kopā kaut ko darīt, lai mēs varētu kaut ko darīt sadarbojoties, nevis tikai cīnoties citam ar citu.