Dziedātāja Elīna Garanča: Karjeru vēl nebeidzu – man ir ļoti daudz ideju!

"Karjeru vēl nebeidzu – man ir ļoti daudz ideju! Fakts, ka es par to domāju, gan ir īsts, taču tas nav paredzēts ne nākamo piecu, ne desmit gadu laikā. Patiesībā šī epizode tika izrauta ārā no konteksta: mūsu trīs stundu garā saruna tika reducēta dažās minūtēs izlasāmā materiālā un līdz ar to sanāca tā, ka beidzu savu karjeru," komentējot plašsaziņas līdzekļos izskanējušo mulsinošo informāciju, kas sekojusi pēc intervijas Austrijas televīzijas raidījumā "Brokastis ar mani", skaidrību ievieš pasaulslavenā latviešu operdziedātāja Elīna Garanča. 

Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" direktori Gundu Vaivodi dziedātāja stāsta par grezno Vīnes Operas balli, kas risinājusies 8. februārī un kurā piedalījusies jau trešo reizi, par pasaules nemieru un ukraiņu karavīriem adītajām vilnas zeķītēm, kas top, mācoties operu partitūras, par grūto ungāru valodu, kas nekādi nedodas rokā, un arī par divām dzīvēm, kuras tiek izdzīvotas vienlaikus: "Ir dziedātāja Garanča, kas ir smuki sapucējusies, uzstājas koncertos, prezentācijās un raksta diskus, un ir Elīna, kura dzīvo paralēlo dzīvi un ir meita, sieva, māte, vienkārši draudzene vai paziņa. Sieviete, kas iet cauri dzīvei. Kaut kad tai Garančai balss vairs nebūs, taču Elīna vēl var nodzīvot ilgu mūžu! Tāpēc man negribētos atstāt Elīnas dzīvi novārtā."

Gunda Vaivode: Tu Rīgā šodien esi ļoti privātu iemeslu dēļ, jo tavai mammai ir 75. dzimšanas dienas atcere, bet viņa tev, protams, bija ne tikai mamma, bet arī skolotāja un gan jau arī pirmais cenzors. Ko tu pa šiem gadiem - nu jau astoņiem - esi sapratusi un iemācījusies pa šo laiku, bez mammas?

Mammas aiziešana bija ārkārtīgi liels šoks un trieciens mums visiem... Kā jau tu saki: viņa bija pirmā recenzente, pirmā kritiķe. Brīdī, kad pēkšņi viņas vairs nebija blakus, likās – tagad esmu pati par sevi. Savā ziņā tā bija arī tāda kā brīvības sajūta – un apziņa, ka tagad pati par sevi esmu atbildīga. 

Jau no paša sākuma ar mammu vienmēr bijām runājušas, ka vienam viedoklim nedrīkst akli uzticēties: man vienmēr bijuši arī citi pedagogi un citi cilvēki, pie kuriem esmu gājusi uz konsultācijām. Esmu meklējusi pedagogus arī sava repertuāra attīstībai. Mamma zināja arī par manu pašreizējo pedagogu, un deva savu svētību, tā ka zināju: viena pati nepalikšu, būs noteikti kāds, kuram uzticēties. Bet nu… Protams, ka vēl joprojām pietrūkst sajūtas, ka pēc liela koncerta vai izrādes translācijas varu mammai piezvanīt un pajautāt – nu, kā bija?

Kam zvani tagad? 

Noklausos pati, šad un tad paprasu savam pedagogam, šad un tad sazvanāmies ar tēti, kurš pasaka savu viedokli, bet nu – tētim vienmēr ļoti patīk teikt man tā: "Tu neforsē un nedziedi par daudz!" To mēģinu ielāgot.

Bet tavos sapņos sarunas ar mammu droši vien turpinās?

Jā. Mamma pati bija māksliniece. Redzot, kā šis process mājās notika un cik daudzas reizes viss ir jāatkārto, pati sev esmu kļuvusi par tādu kā cenzori: ir situācijas, kurās šķiet – vēroju un vērtēju sevi no malas. Turklāt mūsdienās jau var ierakstīt jebkuru izrādi, jebkuru koncertu un uzreiz noklausīties. Ja zinu, ka zālē būs radio vai televīzija, vienmēr pieprasu visu ģenerālmēģinājumu un skaņas pārbaužu ierakstus: klausos un mēģinu arī šādā ziņā sevi attīstīt.

Tagad tu pati, būdama profesionāla dziedātāja, turklāt ar laika distanci vari novērtēt savu mammu – kā viņa dziedāja?

Man jau likās, ka šis jautājums parādīsies... (sirsnīgi smejas) Jā, nu... Ir interesanti! Es domāju, ka mums būtu, par ko parunāt! 

Arī tev tagad varētu būt pirmā cenzora tiesības! 

Varētu, jo operdziedāšanai un ļoti sarežģītajam belcanto repertuāram ir savas nianses, pie kurām jāstrādā un kuras jāattīsta; tāpat ieraksti, kas tapuši studijā pie mikrofona vai lielajās koncertzālēs – tehniski ir daudzas lietas, kas jāattīsta, jāpilnveido un jāpamaina.

Mūsu fonotēkā ir ļoti daudz Anitas ierakstu, kuros viņa fiksējusi tieši latviešu mūziku, un domāju, ka šajā ziņā viņa ar tevi ļoti lepotos. Patiesībā mēs visi lepojamies ar to, ka tu savos koncertos jau no sākta gala esi iepludinājusi arī latviešu komponistu mūziku. Arī tava solokoncerta programmā Zalcburgā, kas notiks 20. augustā, redzam deviņas latviešu dziesmas! Tur ir Jāzeps Mediņš, Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš, Jāzeps Vītols... Vai, tavuprāt, mūsu mūzika labi pieguļ sekojošajam Rihardam Štrausam? Tas savā veidā ir liels izaicinājums. Varbūt pat risks, jo mūzika nezināma?

No muzikoloģijas viedokļa par risku domāju mazāk, drīzāk tās ir manas iekšējās sajūtas un pārliecība: uzskatu, ka mūsu dižgari muzikālajā ziņā ļoti labi sader ar jebkuru romantiķi vai pēdējā gadsimta komponistu mūziku. Mediņš vai Dārziņš ļoti labi saskan ar Rihardu Štrausu! Mēs taču zinām, kur mūsu komponisti mācījušies, no kādas mūzikas viņi ietekmējušies, un uzskatu, ka ir laiks šo mūziku iznest arī kaut kur citur. Nu, ar ko gan, piemēram, Vītols ir sliktāks par Štrausu vai Māleru?! Jā, varbūt dimensija ir cita, bet tā ir mūsu identitāte, mūsu iekšējā pasaule, mūsu valoda. Ļoti daudzi tādu latviešu valodu nemaz nav dzirdējuši! Daudzi koncertzāļu direktori saka – mums vajag jaunu materiālu: cik var klausīties Brāmsa dziesmas, cik var klausīties vienu un to pašu Vāgneru vai Māleru? Līdz ar to tā ir arī iespēja parādīt latviešu komponistus.

Tu tikko minēji, ka mamma daudz dziedāja latviešu mūziku: jā gan – viņai tika rakstīti daudzi pirmatskaņojumi, un es vēl joprojām atrodu dažādu komponistu notis ar ierakstu "veltījums Anitai" vai "mīļajai Anitiņai". Ir tik daudz atšķirīgu melodiju!

Sāku spēlēt, klausīties un domāju – es taču šo darbu pazīstu un atceros; pilnīgi vizuāli redzu, kā mamma gatavoja koncertus, kurus viņa dziedāja visās iespējamās koncertzālēs. Tas man pašai šobrīd ir tāds kā sentimentāls ceļojums, jo liekas, ka arī man pamazām tuvojas zīmīgs vecums un nepieciešamība būt ļoti tuvā kontaktā ar šo mūziku.

Pavisam drīz "Deutsche Grammophon" laidīs klajā arī jaunu tavu albumu, un arī tajā iekļauta latviešu mūzika.

Tas man bija ļoti svarīgi. Ar Maestro Raimondu Paulu jau pirms kāda laika bijām šo to ierakstījuši, bet izrādījās, ka nesapas kaut kāda programma vai bija citas tehniskas nianses, kāpēc "Deutsche Grammophon" tas nederēja, tāpēc speciāli vēlreiz ierakstījām dažus skaņdarbus.

Un kas vēl būs šajā diskā? Tas būs tāds noskaņu albums. 

Tas būs tāds kā ceļojums dažu stundu garumā – kad pienāk vakars vai kad pienāk nakts... Tā doma bija – cilvēks atnāk mājās no sava darba, no sava skrējiena, no pārbrauciena, un pamazām, pamazām aiziet sapņu pasaulē. Pēdējais skaņdarbs albumā mums ir a cappella "Aijā, žūžu, lāča bērni", kas man bija ļoti, ļoti svarīga. Ar šo dziesmu saistītas pirmās atmiņas par manu omi, šo dziesmu dziedāju saviem bērniem, un man liekas, ka tieši a cappella dziedājumā šī dziesmiņa būtu labs noslēgums albumam. Ja nu gadījumā kāds cilvēks tiešām klausīsies šo disku, tas būs kā pēdējais pieskāriens pirms ieiešanas sapņu pasaulē.

Tātad Maestro pats arī piedalās šajos ierakstos?

Jā gan, Maestro tur arī pats piedalās, un vēl bija interesanta sadarbība ar Hosē Mariju Galjardo del Reju, kas ir spāņu komponists un ģitārists: arī viņa darbi ir šajā diskā. Man likās tik maģiski: dzīvoju Latvijā un daļēji arī Spānijā, un abas manas pasaules kā piramīdas tiek saliktas kopā. Jā, tā bija tiešām ļoti interesanta sadarbība un enerģija, kas virmoja studijā.

Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt portālā lsm.lv.