7. decembrī Aizkrauklē un 13. decembrī Latgales vēstniecībā "Gors" dziedātāja Ieva Kerēvica un Latvijas Radio bigbends aicina uz jaunu programmu, kuras centrā ir Zigmara Liepiņa daiļrade. Programmas idejas iniciatore ir dziedātāja Ieva Kerēvica.

Intervijā sarunājamies par Zigmara Liepiņa mūzikai raksturīgo, ceļu uz viņa mūziku no nepatikas bērnībā līdz nozīmīgajai sadarbībai mūzikla "Adata" iestudējumā un šai programmai; dziesmu pielāgošanu savai balsij, pašas muzicēšanu kā saksofonistei Raita Ašmaņa vadītajā Jelgavas bigbendā un Rīgas Cirka orķestrī, mīlestību pret teātra pasauli un sapni par mūzikas teātri...

Ieva Kerēvica: Šoreiz tieši es biju tā, kura uzrunāja Latvijas Radio bigbendu, jo šī ideja radās man. Dalījos ar to ar cilvēkiem no Latvijas Radio bigbenda – Dāvi [Jurku] un Kārli [Vanagu]. Kāpēc? Tāpēc, ka

pēdējos gados manā programmā pakāpeniski ieripojušas vairākas Zigmara dziesmas. Ir gan, protams, viena dziesma, no kuras, kopš to savulaik ierakstīju "Radio SWH", vaļā tikt vairs nevaru: esam gan nomainījuši tonalitāti toni zemāk, jo balss mainās….

Zigmara mūzika man patīk: esmu to dziedājusi savos koncertos, un tā ļoti labi padodas manām interpretācijām, tāpēc sākotnējā ideja bija tāda, ka es vienkārši vēlos paņemt tās Zigmara dziesmas, kuras man patīk, kuras mani uzrunā un kurās es sajūtu kaut ko, ko varu izlaist caur sevi – vai nu teksta, mūzikas materiāla vai skanējuma dēļ. Tā bija sākotnējā ideja, kāpēc vērsos pie Radio bigbenda puišiem – ka varbūt mums izdotos kaut ko kopā izveidot.

Nākamais etaps bija tāds, ka satikāmies sapulcē, uz kuru tika uzaicināts arī Zigmars, jo bez viņa nekas nevar notikt…

Mēs daudz diskutējām par repertuāru, un kopumā no visa milzīgā saraksta, ko Zigmars uzrakstījis, kristalizējās deviņas dziesmas.

Faktiski jau varētu veidot pat vairākas programmas ar dažādu tematiku un saturu, bet šī būs tāda vieglā versija no visa tā, kas varētu būt. Gāju cauri šim sarakstam un vadījos pēc zemapziņas sajūtas – kurai dziesmai uzreiz pieķērās mana sirds, to arī paņēmu. Ir kaut kas, ko esmu jau dziedājusi – ir tādas dziesmas, kurām pat uztaisīta reharmonizācija un tās tiek spēlētas mazākā sastāvā man manos pašas koncertos. Bet šeit būs tā ļoti interesanti!

Man patīk bigbends!

Kā pēdējā laikā stāstu savām kolēģēm meitenēm, esmu uzaugusi "vilku barā", lielāko dzīves daļu dzīvojoties pa bigbendiem un pūtēju orķestriem tolaik kā vienīgā meitene, jo pūtēju orķestros kādreiz spēlēju saksofonu.

Tagad meiteņu ir daudz vairāk, bet Laura [Rozenberga] pašlaik ir vienīgā, kura dzīvo vilku barā, kas ir Radio bigbends. (Smejas.) Sievietei tas tomēr ir izaicinājums. Tāpēc man šis bērns un bigbenda skanējums ir tuvs, man tas patīk.

Nesen Zigmars telefonsarunā teica, ka viņš savā mūzikā tik ļoti neizjūt bigbenda skanējumu, un es viņam varu piekrist; bet tas, ko es gribēju šajā programmā panākt – savienot Zigmara roka, pat džezroka skanējumu, kas ir dažos skaņdarbos, un salikt to kopā ar bigbendu. Vairāk domāju par pūšaminstrumentu partijām. Redzēsim, kā mums tas viss izdevies, jo aranžijas rakstījis Kārlis Vanags, Madars Kalniņš un Ritvars Garoza.

Teikšu godīgi: individuālajām sarunām ar šiem cilvēkiem par to, kā es gribētu dzirdēt, lai konkrētā dziesma skan, mums diemžēl neiznāca laika, bet tāpēc jau mums ir viedtālruņi un citas ierīces, ar kuru starpniecību varam sazināties, tāpēc pierakstīju aptuveni, kāda man ir izjūta par katru no dziesmām un ko es gribētu dzirdēt.

Mēģinājumu bijis maz, net visi ir profesionāli mūziķi, tāpēc mums pašiem būs ļoti interesanti, kas rīt notiks Aizkrauklē un kā tas kopumā skanēs. Jo vēl taču ir ne tikai skaņas pienesums, bet arī zāles akustikas pienesums, mikrofona pienesums, dinamikas pienesums, jo mēģinājumu telpā  neskan kā koncertzālē. Tāpēc tie, kuriem tas interesē, droši var doties uz Aizkraukli. Četros mums ir koncerts Kultūras centrā, un jūs varēsiet dzirdēt arī Radio bigbenda soloiznācienus – trīs vai četrus skaņdarbus, kas ir ļoti jauki un interesanti. 

Tā arī mums tā programma radās: it kā nejauši, it kā jauši, it kā brīvprātīgā piespiedu kārtā. (Smejas.)

Bet bērnībā Zigmara Liepiņa mūzika tev nemaz tā nepatika.

Jā, man ir ļoti interesanta pieredze ar Zigmara mūziku! Man toreiz kaut kas tajā nepatika. Bērns jau spriež pēc tādām sajūtām. Mani vecāki ir 40. gadu bērni, līdz ar to viņu jaunības mūzika ir Nora Bumbiere, Viktors Lapčenoks, Ojārs Grīnbergs un Maestro. Uzaugu tādā gaisotnē. Kad sākotnēji dzirdēju Zigmara mūziku, man tā nepatika, bet ko gan es, bērns būdams, varēju saprast? Man toreiz nepatika arī Igo, man nepatika, kā viņš izskatās – ar tiem izspūrušajiem matiem. Manas paaudzes bērniem tas nebija trendīgi. (Sirsnīgi smejas.) 

Ar Zigmaru iepazināmies, pateicoties Lindai Leen, kura mani savulaik uzaicināja uz Radio SWH, kad pati tur vēl strādāja. Bija Radio SWH balle, un viņiem bija jāieraksta dziesma "Mēs sūdzēsimies Strasbūrā", kurā piedalījos, šķiet, kā bekvokāliste – varbūt arī kādu solo partiju nodziedāju. Zigmars toreiz bija studijā, un tā bija pirmā reize, kad es vispār ar viņu satikos. Pēc tam sekoja uzaicinājums piedalīties muzikālajā drāmā "Adata", kas no viņa puses bija kaut kas nežēlīgs, jo es biju skuķis no laukiem, kurš atbraucis uz Rīgu un jau bišķiņ apbružājies: bet ne man bija aktiermeistarības tehnika, nekā – nebiju neko mācījusies nekad mūžā, nekad! Mani kā lauku suņuku uzmeta uz skatuves pēc principa – iesim pēc ožas un smakas: kā mākam, tā darām...

Man tas bija ārkārtīgi interesants laiks, un šī pieredze – neizsakāmi spilgta, kas palikusi atmiņā uz visu mūžu. Trīs gadi, trīs sezonas, kurās mēs spēlējām "Adatu", man bija kā trīs terapijas gadi, un patiesībā tur es arī laikam pa īstam iemīļoju Zigmara mūziku – to, kā viņš raksta, kā domā, kā dramaturģiski strukturē mūziku. Man patīk tas apvienojums – droši vien, tas ir arī manis pašas raksturā – ka viņa mūzikā jūtu pilnīgus pretstatus: tajā ir milzīga jauda, kas spēj klausītājam burtiski sirdi no krūtīm izraut ārā tā, ka visi raud, un no otras puses – maigums, ārkārtīgs melodisms un melodijas uzbūvēšana līdz tādai katarsei, ka cilvēks vienkārši negribot tiek ievilkts tādā milzīgā sajūtu un emocionālā kamolā, no kura, viņam izejot pēc izrādes, ir jātiek ārā. Man patīk šādu pretstatu savienojums, un es to visu laiku jūtu arī Zigmara mūzikā. Man patīk viņa jauda, man ļoti patīk arī viņa mūzikā tas nemitīgais blūza piesitiens, mīlestība uz blūzu – esmu pilnīgs blūza cilvēks: man patīk, mani tas uzrunā, un pieļauju, ka man tas vairāk vai mazāk arī sanāk. Un es izbaudu šo noti Zigmara mūzikā. Tā ir visur – gandrīz katrā dziesmā kaut nedaudz dzirdama blūza nots, un man tas ļoti, ļoti patīk.

Tāpēc arī man gribētos rakties viņa mūzikā – rakties un kaut ko pārveidot, reharmonizēt šur un tur. Protams, bez atļaujas jau to nedaru, bet ja izdaru, tad atvainojos. (Smaida.) Bet tā man ir – man ļoti gribas komponista mūziku izlaist caur sevi, un tas nozīmē nedaudz pagriezt mūziku un tekstu mazliet no cita skatupunkta.

Tas man varbūt no tā, ka ilgus gadus esmu pavadījusi Dailes teātrī un teātros vispār. Kopš  pati strādāju teātros, mūzikas uztvere ir drusku cita. Kā dziedātājai man nepietiek tikai ar to, ka es vienkārši nodziedu – man gribas kaut ko arī pateikt, un tas atkal ir no teātra lauciņa, no aktieriskā skatupunkta. Man liekas, ka dziedātājam tas ideāls ir gan dziedāt augstvērtīgi no muzikālā viedokļa, gan izstāstīt saturiski un jēgpilni dziesmas vārdus vai dzeju. Tas saslēgums ir ideāls; tas ir arī dziedātāja uzdevums pret publiku.

Kā tava balss jūtas Zigmara Liepiņa dziesmās, kas tomēr savulaik rakstītas citām dziedātājām?

Esmu nomainījusi veselu kaudzi ar tonalitātēm, kas vairāk atbilst manam balss ērtumam. Un ne tikai. Esmu atļāvusies iet tik tālu, lai Zigmara mūzikā varētu gan "pagaudot", pašņukstēt un arī pakliegt un izspiegties. Jo mūzika ir ļoti jaudīga. Materiāls pats par sevi ir ārkārtīgi spēcīgs. Redzēs, kā mums tas izdosies ar Latvijas Radio bigbendu, jo tas bigbends ievieš savas korekcijas arī skanējumā. Kopainu ieraudzīsim mēģinājumā Aizkrauklē – kā tas viss skan un kā tas viss ir salicies. Dzirdēsim visus instrumentus, viss būs apskaņots, un sapratīsim, kā mums izdevies. Bet es domāju, ka ir labi izdevies. Varbūt savādāk, nekā tas bija ierasts grupas "Modo" izpildījumā un citos koncertos, kurus Zigmars pats ir organizējis, bet tas noteikti būs skaisti. Jo vairāk Zigmara dziesmas dziedu, jo vairāk tās man patīk. (..) Daudzas viņa dziesmas pirmoreiz izdzirdēju tad, kad Zigmaram bija jubilejas koncerts Dzintaros, kurā mēs kopā ar Donu, Zani Dombrovsku un Gintu Krievkalnu piedalījāmies. Gatavojot toreiz šo programmu, daudzas dziesmas izdzirdēju pirmo reizi, un dažas no tām dziedāšu arī šajā programmā.

Starp citu, par bigbendiem runājot. Tavs bija Jelgavas bigbends.

Un tā vadītājs Raitis Ašmanis ir mans skolotājs, kurš mani toreiz paņēma tajā vilku barā. Tā bija milzīga un liela prakse man kā praktizējošai mūziķei -  tur sākās arī manas oficiālās dziedāšanas gaitas, pateicoties Raitim Ašmanim un Kristapam Krievkalnam. Viņi bija tie cilvēki, kas man teica: Ieva, tu vari, tev patīk – ej un dari: aiziet! Jo nebija tajā laikā neviena cita, kas man pateiktu, ka varu. Jutu to iekšēji, bet vajadzētu kādu autoritāti, kas man pasaka – tu pareizi jūti.

Bigbendā praktizējos kā saksofoniste, un ne tikai: savulaik strādāju arī Rīgas cirka orķestrī, kas ļoti ātrā laikā uztrenēja zibenīgu lasīšanu no lapas un ļoti ātru reaģēšanu uz notikumiem; uzmanību gan nošu ietvarā, gan notikumiem kā tādiem. Mums bija jāskrien no vienas ballītes uz otru, dažreiz vakarā tie bija pat četri pasākumi, kuros mums bija jāpārvietojas un jāspēlē, ātri jāreaģē. Tā bija baigā skola un attīstīja milzīgas darbaspējas, kuru jaunās paaudzes mūziķiem diemžēl pietrūkst – tieši tādas izturības, darbaspēju, mēģinājumu izturības, varbūt arī psiholoģiskās izturības. Tas bija laiks, kas pieredzes ziņā man bija ārkārtīgi vērtīgs laiks. Arī sadarbība, kas tolaik mums bija gan ar Maestro, gan citiem slaveniem mūziķiem. Tā bija tāda fantastiska  prakse.

Mans aicinājums ir dziedāt un muzicēt. Pēdējā laikā izjūtu arī citādus aicinājumus – protams, tikai un vienīgi tādā mūzikas lauciņā. 17 gadi, kurus esmu aizvadījusi teātrī, atstājuši lielu nospiedumu manā sirdī. Teātris ir mana vājība. Ja varētu visu to apvienot vienā veselumā ar mūziku un teātri kopā, tad varbūt kādreiz no nākamajām dzīvēm, ja šajā neizdosies, es laikam būtu tā, kas uzceltu kādu speciālu muzikālu teātri, jo latviešiem ārkārtīgi patīk muzikālas izrādes! Nupat nospēlējām pēdējās šīgada izrādes "Meža gulbji" kurās piedalos kā ļaunā pamāte un varu izkliegties uz visiem legāli, un visi man aplaudē, kas ir ļoti smieklīgi. Man ārkārtīgi patīk šī izrāde… Jaunieši ir brīnišķīgi, un materiāls gan no Maestro, gan no Māras Zālītes puses ir tik fundamentāls, ka būs nemirstošs. Tik daudz te ir visa kā. Un arī Zigmars Liepiņš ir no tiem mūzikas radītājiem, kurā es šo visu sajūtu, tāpēc man tik ļoti patīk viņa mūzika.

Vairāk – audioierakstā.