Novembra sākumā apgāds "Neputns" laida klajā dzejnieces Ievas Vieses debijas krājumu "laikam". Runājam par iespaidu gūšanu C-19 laikā un no pārceļojumiem laikā, piesaucam Karostas betonu un balzamiņu pie Raiņa, uzteicam sfinksu Aspaziju, apsveram piederību kādai noteiktai dzejnieku paaudzei, apskatām darbu ar vārdu, ar smilšu savēlumiem un pantiem, kas pavērsušies pret mums profilā, atceramies Ievas vecmāmiņu Saulcerīti Viesi un viņas māju Mežaparkā ar pierakstiem, dienasgrāmatām, kazenājiem un ogļu kaudzi, klausāmies Tomu Veitsu viņa 75. dzimšanas dienā, un Ieva arī nolasa dažu savu pantu no jaunā krājuma.

Ļoti gribu pavaicāt par tavu vecmāmiņu Saulcerīti Viesi. Vai viņa tev bija nozīmīga?

Jā. Tieši šodien domāju par to, ka viņa ir aizgājusi pirms 20 gadiem 24. decembrī, kas ir arī Ziemassvētku vakars un mana vārdadiena, diemžēl arī šis skumjais brīdis. Sanāk, ka lielāko daļu mūža esmu pavadījusi bez viņas klātbūtnes, bet ļoti daudz esmu jutusi viņas atbalstu pat viņai neesot klāt. Es paņēmu viņas dienasgrāmatas, ko mans vectētiņš apkopoja grāmatā “Mūža audi”, ko arī pats izdeva. Diemžēl vectētiņš arī šogad aizgāja. Es tās atvēru, lai apskatītos par grāmatas “Dieviena” izdošanas procesu, un uzgāju, ka viņa 1993. gadā raksta par Raiņa un Aspazijas māju Baznīcas ielā - “tur muzeja atklāšana”. Šķiet tik sirsnīgi, jo tieši tur es atklāju savu dzejoļu grāmatu.

Visāda veida viņas klātbūtne ar tām lietām, ko viņa ir paveikusi, un tiem cilvēkiem, kuru dzīvēs viņa ir atstājusi nospiedumu, ir joprojām jūtama arī šodien, un tas mani ļoti iepriecina.

Tā kā vectētiņš šogad aizgāja, tas nozīmē, ka viss vecmāmiņas arhīvs tagad paliek manā ziņā, paliek manā ziņā tikt ar to galā. Es ar Annu Auziņu, kas ir redaktore manam krājumam, bet arī cilvēks, kas strādā muzejā, kopā gājām un mēģinājām saprast, kas no arhīva būtu dodams memoriālā muzeja krājumam. Protams, sanāk iet cauri visādām personiskām atmiņām un atcerēties, skatīties grāmatu plauktos uz mazām porcelāna figūriņām, ar ko esmu spēlējusies, kamēr viņa rakstīja savas grāmatas par Mežaparku vai Aspaziju. Atceros, kā viesistabā, kas gan bija viņas istaba, bet tā bija arī lielākā istaba, kurā uzņēma viesus, es sēdēju un spēlējos, un viņa rakstīja. Viņa rakstīja vēstules, dienasgrāmatas, taisīja kartotēkas, arhīvus. Viņa ārkārtīgi daudz rakstīja un kārtoja lietas. Tas man ir ļoti pozitīvs piemērs - viņas mīlestība pret darbu un lietu sakārtošanu, jo man šķiet, ka es pati esmu diezgan haotiska. Šodien, protams, liela daļa no mūsu datiem ir digitalizēti un izkaisīti. Bet par vecmāmiņu es mēdzu domāt arī pēdējā laikā.

Kā tu sevi definē? Dzejniece, literatūrzinātniece ir tas, ko mēs lasām tīmeklī, bet mākslas pasaulē?

Man šķiet, ka visas tās lietas ir cieši saistītas. Par literatūrzinātnieci es sevi īsti nesauktu, jo, lai gan dažbrīd esmu arī zinātniski piegājusi literatūras pētniecībai, vairāk esmu kā tāds kritiķis, kam vienkārši ir tā Kultūras akadēmijas izglītība. Man ir bijuši raksti par literatūru, bet tie ir bijuši uz starpdisciplināro pusi vērsti.

Es laikam drīzāk sevi definētu kā starpdisciplināru mākslinieci un pētnieci, jo mana interese atrod dažādas izpausmes - gan literatūru, gan vizuālo, gan audiovizuālo.

Tas laikam saskan ar laikmeta tendencēm, ka mums arvien grūtāk būs kaut ko nosaukt vārdā, klasificēt, kategorizēt. Viss pieņem vēl nebijušus apveidus, vismaz manā ieskatā.

Varbūt. Reizēm jau tie vārdi apgrūtina. Es to saku kā cilvēks, kuram vārdi ļoti patīk (smejas), bet reizēm tie nav tik neatgriezeniski kā varētu domāt. Ja tu sevi definē kā dzejnieku un tagad pēkšņi saproti, ka gribi rakstīt lugas, tev ir visiem jāiet un jāstāsta “paga, paga, šitā vairs nevar teikt”? (smejas)

Vārdu sakot, ir vienkārši jāseko notikumiem, jāskatās, ko nākotne nesīs.