"Atsperi" šoreiz vada Gunda Vaivode no "Klasikas" un diriģents Normunds Šnē, bet Rīta intervijā tiekamies ar arhitektiem Andi Sīli un Gati Didrihsonu - jau pavisam drīz būs jāpieņem lēmums par Nacionālo koncertzāli...

Turpinām "vingrot" ap Nacionālo koncertzāli, darām to jau padsmit gadu garumā. Šobrīd un vēl turpmākajās dienās notiks intensīvas diskusijas par to, kur, kāpēc un kādai jābūt Nacionālajai koncertzālei. Apkopoti ļoti daudzu speciālistu viedokļi, maijā notiks arī starptautiska konference par šo tēmu, bet 23. maijā Kultūras ministrija paredzējusi iesniegt Ministru kabinetā konceptuālu ziņojumu, kā rezultātā valdībai būs jāpieņem lēmums.

2006. gadā jau notika starptautisks konkurss, kurā piedalījās 12 projekti, un anonīmā balsojumā uzvarēja Anda Sīļa vadītā biroja projekts uz AB dambja. Iestājās krīze, sapnis izgaisa. Šobrīd kultūras ministre Dace Melbārde uzsver, ka pirms 13 gadiem iesākto projektu aizkavēt vairs nav vēlams un atlikt to vairs nevaram. Ir svarīgi pieņemt lēmumu un virzīties uz priekšu.

Viennozīmīgs atbalsts - AB dambim

Arhitekti un kultūras darbinieki atkal pauduši atbalstu Nacionālajai koncertzālei uz AB dambja, tāpēc studijā ir šī projekta autors Andis Sīlis, bet vispirms jautājums arhitektam Gatim Didrihsonam – Nacionālās arhitektūras padomes vadītājam. Kas nostrādāja par labu šim lēmumam – atkārtoti atbalstīt tieši šo projektu? Zinām, ka tika apskatītas vismaz 9 koncertzāles iespējamās vietas.

Gatis Didrihsons: "Šo vietu varbūt bija pat vairāk.

Kad uzzinājām, ka šis projekts ir dzīvs un top joprojām, pirmā reakcija bija izbrīns. Sapratu, ka arhitektiem, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem, bija informācijas vakuums.

Zinājām, ka mums jāpauž kāds padoms ministrijai un arī Arhitektu savienībā lēmām, ka vajadzētu ar šo jautājumu iepazīties un izteikt savu viedokli. Sākām apkopot informāciju, kādi ir pretargumenti. Andis Sīlis nāca ar savu prezentāciju, viņš bija pārskatījis savu projektu, šo informāciju uzklausījām, un paralēli Kultūras ministrija pasūtīja birojam "Nams" Sergeja Ņikiforova vadībā papildināt jau 2014. gadā veikto scenāriju analīzi.

Rezultātā sapratām, ka reāli ir trīs iespējamas vietas. AB dambis joprojām ir viena no labām alternatīvām."

Pārējās vietas, kuras vērts pieminēt, ir Andrejosta un Andrejsala, kā arī Raņķa dambis, Uzvaras parka tuvākais gals pie Āgenskalna līča. “Manī ir divas reakcijas, kuras izjūtu:

kāpēc mēs vispār skatāmies uz citām vietām, ja reiz mums ir bijis starptautisks konkurss un jau 15 gadu garumā mēs mērķtiecīgi virzāmies uz AB dambi?!

Tā ir kultūras ministres gudra rīcība – jūtam, ka komunikācija jāmaina, esam gatavi atkāpties – laiks pagājis, esam pārdzīvojuši krīzi un varbūt tiešām ir kāda laba alternatīva? Varbūt vērts ieguldītos līdzekļus nolikt malā un sākt visu no jauna tās lietas skatīties? Bet tas, ko redzam – īsti citas vietas jau nav, visur ļoti lec ārā skaļi “pret”. AB dambis ir diezgan nepārprotama prioritāte."

Jautāts, cik nospiedošs bijis lēmums par labu AB dambim no arhitektu puses, Didrihsons atklāj: "Abās padomēs sanāca tā, ka bija kvorums, un bija 18 "par" – gan Latvijas Arhitektu savienības padomē, gan Nacionālajā arhitektūras padomē. Arhitektu savienības padomē bija divi “pret” un trīs atturējās, bet Nacionālā padomē neviena “pret”, bet divi atturējās. Izteikts atbalsts."

Mītu kliedēšana

2006. gadā Lielajā Pils ielā tika saskandinātas glāzes uz jaunā projekta veselību. Visi gatavojās, ka 2008. gadā viss būs gatavs un svinēsim mūzikas svētkus. Esam tajā pašā punktā. Kas ir galvenie mīti, kurus Andis Sīlis vēlētos kliedēt?

Andis Sīlis: “Iespējams, ne pārāk veiksmīgi projekts tika komunicēts brīdī, kad kultūras ministre bija Helēna Demakova, un ne tik vienkārši paskaidrots, parādīts, kas un kā uz AB dambja iecerēts.

Viens no galvenajiem mītiem – ka tā ir būve ūdenī. Tas tā nav. Jo pašu koncertzāli, ja tā atradīsies uz AB dambja, būvēsim ar visparastākajām tehnoloģijām. Tie ir pāļi, kas Rīgā plus mīnus visur ir vienādā dziļumā.

Un tā būs nevis būvēšana no ūdens, bet būvēšana no dambja, kas ir normāla, transportam vai smagajai tehnikai pieejama platforma, kur varam ērti pāļus ieurbt. Jā, ir zināma taisnība, ka koncertzāle uz esošā dambja nav uzbūvējama, jo pats dambis ir avārijas stāvoklī, tam ir vairāk nekā simt gadu. Tā perimetrs ir būvēts no koka pāļiem, kas laika gaitā zaudējuši stingrību, un dambis jārekonstruē jebkurā gadījumā: jādzen jauna rievsiena tam apkārt, jānostiprina dambja perimetrs.

Darbi būtu jāveic jebkurā gadījumā – jo vēlāk to darīs, jo dārgāk izmaksās, tāpat kā ar visām šādām nesošajām struktūrām.

Savukārt lai koncertzāle tur ērti izvietotos, dambi, kas ir 400 metru garš, simt metru garā posmā vajadzētu paplašināt par metriem divdesmit. Tātad rievsienu iespiežam salīdzinoši seklā līcītī starp dambi un viesnīcu Radisson, tur ir apmēram četri līdz seši metri dziļš ūdens. Rievsiena ir saprotama, vienkārša tehnoloģija – tā tiek stiprinātas visas ūdens malas Latvijā, kuru ir ārkārtīgi daudz. Ja dambi simt metru garajā posmā paplašinām, aizberam ar turpat no Daugavas izsūknēto smilti, rodas eleganta platforma ar visnotaļ labiem ģeoloģiskajiem apstākļiem, jo tieši nesošais slānis, kur ir AB dambis, ir tuvāk grunts virsmai nekā Uzvaras parkā vai Skanstē.

Ja domājam par Uzvaras parku kā alternatīvu – tur ir diezgan ūdeņaina vieta, tur ir purvs. Būvbedre izmaksātu dārgāk.

Būvēt purvā ir tehniski sarežģītāk nekā būvēt uz dambja, kas nekad nav bijis dabīga ģeoloģiska struktūra – tas ir mākslīgi veidots, tur ir sausa smilts, kas no Daugavas izsmelta. Tas ir pilns ar savu smilti. Tāpēc mīts, ka būvēt tur ir dārgāk, nav pamatots – tur kā reiz šo struktūru ir uzbūvēt lētāk! Vienīgais, kas ir dārgāks – paša dambja perimetra nostiprināšana un šīs platformas izveidošana. Pašai koncertzālei, kā mēs labi zinām, šobrīd budžetā naudas nav, jo ir daudz citu vajadzību.

Ints Dālderis jau sen izcīnījis un koncertzāles vajadzībām rezervējis Eiropas fonda līdzekļus 23 miljonu apmērā.

Bija ideja šos fondus novirzīt un koncertzāli būvēt kādā alternatīvā vietā degradētās teritorijās – tas ir stāsts par Skansti, bet privātā partnerība tur nebija iespējama tāpēc, ka tā ir privāta zeme. Eiropas fondu procedūra paredz, ka 23 miljoni jāiegulda un jāsasniedz pabeigts rezultāts, un šobrīd fondi varētu tikt tērēti arī tādā veidā, ka tiek savests kārtībā AB dambis – inženiertehniskā būve, kas nosacīti ir vēsturisks mantojums kultūrvēsturiskajā centrā. Savedam kārtībā milzīgu publisko ārtelpu, uzlabojam vēsturisko centru un

projekts noslēdzas ar to, ka esam uzbūvējuši divus tiltus uz AB dambi, nostiprinājuši perimetru, izveidojuši tur stāvvietu simt automašīnām un uztaisījuši jaunu, skaistu labiekārtojumu.

Nauda tiek iztērēta tādā veidā, ka Rīgas koncertzālei ir jau pievilkts ārējais inženiertīkls un atrisināta transporta pieejamība un viss nosacītais sadārdzinājums, kas saistīts ar AB dambi, tiek finansēts ar līdzekļiem no Eiropas fondiem. Atliek tikai beigās uzlikt tos smukos klucīšus virsū."

Tumšais stikls un atspulgi par velti

Tiesa gan, daži to neganti saukā par akmeņogļu kaudzi.

"Jāatzīst, ka brīdī, kad pirms padsmit gadiem prezentēju publikai šo projektu, bija neizpratne, kāpēc tieši tā. Tagad vairs neesmu dzirdējis negatīvus komentārus. Toreiz ideja bija tāda, ka uz Daugavas panorāmas, kas ir pilsētas un valsts galvenā ass, iezīmējas bibliotēka, kas ir gaiša - caurspīdīga informācija staro no tās ārā.

Koncertzāle man šķita tāda, kuru vajag ietērpt mazliet citā vizuālajā tēlā – klasiskās mūzikas mūzikas klausīšanās ir introverts process, iekšējs pārdzīvojums. Nevajag kairinājumu uz āru. Melnas, lakotas klavieres un svinīgā atmosfēra...

Tā ir viena lieta. Bet otrs iemesls, kāpēc tur ir melns – rezidentu orķestriem vajadzēs pietiekami daudz mēģinājumu telpu, kur cilvēki uzturēsies ikdienā, kur viņi strādās, pavadīs visu savu laiku, un skaidrs, ka tur vajadzīga dabīgā gaisma. Ja skulpturālam tēlam uztaisām parastus ofisa logus, tas zaudē savu skulpturālo kopumu. Savukārt cauri tumšajiem stikliem varam nodrošināt labu dienas gaismu visā zālē."

Savukārt stiklos spoguļojas gan Daugava, gan Vecrīga, gan Rīgas panorāma. Kā diskusijā atzina Aigars Bikše – tas taču viss ir par pliku velti, isi silueti, kas atspoguļojas.

1400 vietu - Rīgai adekvāti

Kāds ir Normunda Šnē viedoklis - vai plānotās 1400 vietas koncertzālē ir labi? "Jā, domāju, Rīgai tas ir optimāli – arī skaniski, jo lielākās zālēs sēžot kur tālāk bieži ir sajūta, ka gribas “to radio pagriezt skaļāk”. Mūzika ir ārkārtīgi dažāda. Kā jau Andis saka, ir brīži, kas ir absolūti intīmi, personiski, bet ir arī tādi, kuros jumts un debesis atvēras.

Man pašam pēdējā laikā vislabāk patīk mūziku klausīties mājās un vienatnē, bet tas ir cits jautājums. Pusotrs tūkstotis vietu Rīgai ir vislabākais variants, vairāk mums nevajadzētu."

Vairāk un plašāk klausieties raidījumā!