"Šis laiks nāk ar jaunām zināšanām un prasmēm. Vēl pirms gadiem trīsdesmit tas bija neticams projekts – aizbraukt un sadabūt kādas notis no Berlīnes. Tagad tas ir daudz vienkāršāk! Resursi mums kļuvuši pieejamāki, lielas nošu bibliotēkas kļuvušas digitālas. Tas arī ir patīkami un skaisti – pavadīt laiku un skatīties manuskriptus," teic diriģents, dziedātājs un dažādu instrumentu spēlētājs Pēteris Vaickovskis. 

Intervijā "Klasikas" studijā runājam gan par 17. decembrī gaidāmo ansambļa "Ars Antiqua Riga" koncertu un piedalīšanos Rīgas pils konventa atklāšanas pasākumā, gan sadarbību ar izcilo ansambli "Vox Luminis" šoruden un radošajiem plāniem tuvākajā un tālākajā nākotnē.

Ilze Medne: Runājot par Rīgas mūzikas vēsturi – kādēļ tās lappuses interesē arī tevi?

Pēteris Vaickovskis: Tāpēc, ka tas ir mūsu! Tas ir ļoti svarīgs repertuārs, un tie ir ļoti svarīgi mūziķi, kas šeit dzīvojuši un strādājuši. Tas ir ļoti nozīmīgs attīstības punkts mūsu mūziķu saimei!

Mazai atkāpei. Tikko ar Musica Antiqua Riga uzstājāmies Rīgas pilī, un mums bija blakus komponists Uģis Prauliņš. Viņš klausās un saka – šī mūzika ir tik kvalitatīva, ka nebūtu kauns to reprezentēt jebkuram kolēģim pasaulē! Un man ir tieši tādas pašas sajūtas: šī mūzika ir fantastiski skaista, piepildīta, tur nav ne miņas no kāda otrā, trešā vai ceturtā līmeņa mūziķiem.

Repertuārs bijis liels un skaists, bet tas ir zudis – palikusi vien maza saujiņa 45 minūšu metrāžā. Bet tā visa ir brīnišķīga! Vēl gan atlikušas dažas partijas pasaulē, kuras vēl varētu atrasties. Man ir kluss sapnis, ka manas dzīves laikā vēl atrastos Paula Bucēna vai vēl kādu citu kantoru motetes vai lielāki skaņdarbi. Tā ir mana lielā mīlestība… Savā ansamblī arvien vairāk pie tā strādāju – muzicējam, un jūtu atbildību pret to. Liela pateicība man ir par šādu mantojumu!

Jā, Bucēna radošajam mantojumam daudz nodarīja pāri gan ugunsgrēks Rātsnamā, gan arī laikabiedru diezgan paviršā attieksme, jo viņa nošu materiāls tika diezgan nerūpīgi glabāts un tika atrasts visai skumjās vietās, kur no notīm maz kas bija palicis pāri. Kur šodien vispār var meklēt šādus nošu materiālus?

Mums šobrīd ir Ilze Šarkovska-Liepiņa: viņa ir ļoti, ļoti kompetenta – ilgus gadus pētījusi un principā jau apkopojusi. Ir gan Berlīnes Valsts bibliotēkā, gan Polijā – principā tur, kur ceļi Bucēnu veduši vai arī kur notikusi masveidīga mūzikas mantojuma izvešana kara laikā. Visticamāk, vēl kaut kur ir veselas nošu kaudzes. Upsalas bibliotēkā Zviedrijā un arī pie mums vēl ir notis, kuras nav identificētas. Senajā mūzikā, par ko mēs tagad runājam, piemēram, ir kāda sešbalsīga motete, bet tas nenozīmē, ka viss ir skaisti sakārtots partitūrā. Ir viena partija, Tenoro I, piemēram, un viena skaista vai varbūt ne tik skaista lapiņa – varbūt tajā nemaz nav uzrakstīts Pauls Bucēns un darba nosaukums. Tas ir apgrūtinājums, kā šādas notis datēt, kataloģizēt un vispār atrast autorību. Tas ir liels darbs, un ne vienmēr pa spēkam to paveikt ir pat bibliotēku cilvēkiem. 

Te palīdzētu ekspertīze.

Jā, jo tikpat labi tas var būt Heinrihs Šics vai Hanss Leo Haslers. Ir tūkstošiem un tūkstošiem vārdu! Lai justu drēbi, nepieciešams milzumdaudz zināšanu, lai to varētu atrast.

Šis laiks nāk ar jaunām zināšanām un prasmēm. Vēl pirms gadiem trīsdesmit tas bija neticams projekts – aizbraukt un sadabūt kādas notis no Berlīnes. Tagad tas ir daudz vienkāršāk! Resursi mums kļuvuši pieejamāki, lielas nošu bibliotēkas kļuvušas digitālas. Tas arī ir patīkami un skaisti – pavadīt laiku un skatīties manuskriptus.

Piemēram, Johanam Sebastianam Baham – to nemaz tik daudzi nezina – pieejami pilnīgi visi darbi, visi faksimili, neizejot no mājas! Vien dažu minūšu laikā atrodami. Ja, piemēram, dziedot Baha motetes rodas kāds jautājums, kāpēc tur ir tā vai šitā, atbilde ir tik vienkārša: jāpaskatās, kā ir pirmajā rokrakstā. Un tālāk jau var skatīties – vai, piemēram, Baha dēls pēc kādiem gadiem tur nav kaut ko pārstrādājis. Jā, šis ir brīnišķīgs laiks, lai pētītu un  atskaņotu – tas viss kļūst arvien pieejamāks. Jo liekas, ka viss jau izpētīts, bet ir vajadzīga neatlaidība – tad arī parādās kādi labi rezultāti.

Un ir vajadzīgi arī brīnišķīgi kolēģi, kādi ir, piemēram, ansamblī "Ars Antiqua Riga"!

Tieši tā!

Ļoti svarīgas ir profesionālās prasmes – bez tām nekā. Bet sapratne, uzticēšanās un viena doma – ansamblī tas ir vairāk nekā svarīgi. Bez tā nekas nevar būt. Bez tā visa to sauc par projektu. Projektiņu, kurā satiekas, kaut ko padzied... Ar "Ars Antiqua Riga" svinēsim jau desmit gadu kopā būšanu – tas jau tāds nopietns nogrieznis. 

Ir bijuši mūziķu meklējumi, un līdz perfektam ansamblim ejams liels, garš ceļš. Ne vienmēr var pateikt – šis ir mans izcilākais sastāvs! Pēc kāda laika atkal veidojas kaut kas jauns. 

Pirms dažiem mēnešiem biju kopā ar šībrīža lielākajiem meistariem – ansambli Vox luminis. Viņu skaņas kvalitātes etalons ir pasakains... Un visā tajā piedalīties ir vienkārši brīnišķīgi! Man tā bija tāda svētība!

Bet arī – uz koncertiem, kuros piedalījos, sabraucām no desmit valstīm. Visi bija ļoti labi un es tur jutos brīnišķīgi – varbūt pat nepelnīti. Bet – ansamblī ir kodols. Uz citu sastāvu diriģents atkal uzaicina citus – tā  brīža izcilos, bet atkal jau viņam ir savs mūziķu kodols, no kuriem viņš neatsakās. 

Kur tavi ceļi ar šī ansambļa vadītāju Lionelu Munjē krustojās?

Sākās ar to, ka ilgus gadus klausījos viņa ierakstus – tie ir pasakaini... Un tas ceļš, kā viņi meklē, pēta un kā viņš darbojas... Pirms tam Munjē bija uzticīgs kora dziedātājs un viens no kapelmeistariem pie Filipa Herevēges un Josa fon Feldhovena, un tad vienu brīdi viņš sāka savu ceļu. Nu jau viņš ir jaunā paaudze, kas stājies sirmo vīru vietā, un nu viņš ir viens no karognesējiem.

Man bija sajūta, ka gribu viņu iepazīt. Tie bija lēni, bet lieli soļi: braucu uz Leipcigu, piedalījos ļoti nozīmīgās vasaras skolās un izturēju lielus konkursus, kas nav nemaz tik ierasti, jo vairs neesmu jauns students. Bet gāju sev grūtus ceļus, izturēju un tiku pie viņa. Sāku ar viņu runāt. Un patiesībā – tad, kad iepazīsties tuvāk, tas ir tik jauki: piemēram, pusdienojot tu šādus mūziķus iepazīsti tuvāk un saproti, ka arī viņi taču ir cilvēki – kompetenti un sirsnīgi reizē. Un tā soli pa solim. Tad viņi mani uzaicināja uz Beļģiju: braucu uz brīnišķīgo klosteri, uz baznīcu – tā ir tāda maza, maza vietiņa Beļģijā, kur viņi vienmēr satiekas! Sabrauc no teju visiem kontinentiem – ar lidmašīnām, vilcieniem, autobusiem, atnāk kājām. 

Un tad baznīcas zvani zvana, čivina putni, visapkārt ir pilnīgi lauki. Un tad tu ieej tajā klosterī  un baznīcā, kur viņi mēģina – tā ir viņu baznīca, kur viņi strādā. Tas ir tik īpaši! Tā ir mana iedvesma, jauns muzikālais standarts, kā gribu strādāt ar saviem mūziķiem šeit. Droši vien mans ceļš ir – dzīvot un strādāt Latvijā, attīstot to, kas mums šeit notiek.

Protams, ir arī ļoti vilinoši būt ārpusē, kur kvalitātes ziņā tā ir cita līga. Un tas ir dabīgi, jo mums bijuši milzīgi cirtieni un pārrāvumi, kas senās mūzikas pēctecību un tradīciju apcirtuši pašā saknē. Tādi beļģu vai angļu mūziķi dzīvo ar pārmantotajām zināšanām, viņiem tas notiek dabiski. Mēs šajā ziņā esam ceļa sākumā.

Vairāk – audioierakstā.