"Kora puika ir mazs vīriņš ar lielu stāju," ir pārliecināts diriģents un skolotājs, Rīgas Doma kora skolas izveidotājs JĀNIS ERENŠTREITS, kuram 17. jūnijā skaista jubileja - astoņdesmit! Un akurāt dzimšanas dienas vakarā Dzintaru koncertzālē risināsies krāšņs un vērienīgs koncerts, ko "Klasika" piedāvās tiešraidē.

To gaidot, jubilāru esam aicinājuši uz sarunu "Atsperē". Runājam ne tikai par zēnu koriem un Dziesmu svētkiem, bet arī rakstīšanu, tik svarīgajām ģimenes lietām un vēl citām sirsnīgām jubilāra dzīves niansēm. Protams, klausāmies arī mūziku.

Gunda Vaivode: Vai esat rīta putns, kā pieklājas pedagogam, vai arī pūce, kas būtu tīri pieņemami māksliniekam?

Jānis Erenštreits: Drīzāk rīta putns, bet, gadiem ejot, pats it ka vēlies celties augšā, bet ķermenis saka, vēl vēlas pabūt gultā. (smejas)

Bet tagad jau arī nav tā, ka katru dienu ir ļoti agri jābūt darbā, vai ne?

Nu jā, ir drusku citādāks tas darba režīms, bet faktiski man jāsaka tā, ka

diena gandrīz vai ir par īsu, jo visādi termiņi ar rakstu darbiem...

... un arī vēlie vakara koncerti tomēr ik pa brīdim.

Jā, un tas tomēr ir ļoti atkal simpātiski, ka viss ir atgriezies. 

Tieši šobrīd jūsu kolēģi jau sēžas autobusā, lai dotos uz Cēsīm, un arī jūs intervijas dēļ mazliet nobīdījāt savu izbraukšanas laiku - paldies Mārim Sirmajam, ar kuru kopā turp dosieties. Kas tur šodien notiek un kāds ir jūsu uzdevums tur?

Cēsīs notiks kārtējais Dziesmu svētku ieskaņas koncerts. Iepriekšējais, kas bija pirms dažām nedēļām Talsos, apliecināja, ka visai cerīgi mēs virzāmies uz lielajiem Dziesmu svētkiem. Esmu pārliecināts: pēc nostāstiem, ko ir Mārtiņš Klišāns stāstījis un vēl daži diriģenti,

jūtu, ka cilvēkiem ir atgriezusies vēlme būt vidē, kur skan laba kordziesma.

Cēsīs kora dziesmas neskan reti, un Cēsīs vispār skan laba mūzika...

Cēsīs brāļi Kokari un īapši jau Imants Kokars ir iedibinājis dziļas tradīcijas kora dziedāšanā.

Cēsis mēs uzskatām par zēnu koru salidojuma galvaspilsētu. Neskaitāmas reizes tas noticis tieši tur, izņemot pašu pirmo salidojumu 1971. gadā, kas notika Ogrē. Un man tur bija lemts piedalīties kā tādam pavisam jaunam gurķītim kopā ar profesoru Jēkabu Mediņu un Jāni Ozoliņu, un man ir ļoti jaukas atmiņas par to brīdi.

Tad arī viss sākās, un visi turpmākie gadi bijuši Cēsīs. Bet, runājot par nākamajiem Dziesmu svētkiem, šobrīd sācies ļoti intensīvs sagatavošanās laiks: man par lielu pārsteigumu, saņemam ļoti iepriecinošas atziņas, ka svētkiem cilvēki tiešām gatavojas! Pats pieredzēju ļotii jaukus svētkus Kurzemē, kur Talsos notika Dziesmu svētku ieskaņu koncerts - kora skaņa man likās neparasti dzīvelīga, jūtīga, varētu pat teikt - daiļa. Guvu pārliecību, ka kolēģi strādājuši ar sirdi un dvēseli - koncerts aizritēja gandrīz vai vienā elpas vilcienā. 

I Starptautiskais zēnu koru festivāls / foto no Gundas Vaivodes personīgā arhīva

Runājot par Dziesmu svētkiem. Savā jaunajā, papildinātajā grāmatā "Kroņu pinējs" par Jāni Cimzi rakstījis arī par nākamajiem 150 Dziesmu svētku gadiem. Jau zinām, ka svētki notiks nākamgad jūlijā, zināmi jau datumi - būs divi lielie koncerti Mežaparka estrādē. Kā jūs skatāties uz nākamajiem 150 gadiem, par ko rakstāt savā grāmatā?

Tajā brīdī lielais kaimiņš vēl bija pieturējis savus agresīvos nodomus - tas bija drusku cits skats.

Bet mūsu vēsture mums māca, ka esam pratuši tikt pāri daudzām likstām. Cara laikos bija pieci Dziesmu svētki. Un katros svētkos vajadzēja nākt ar kādām nodevām, lai vispār atļautu šos svētkus,

bet ļoti liels pārtraukums bija sakarā ar 1905. gada revolūciju, un tad, iestājoties Latvijas neatkarībai, arī ne tik drīz varēja savākties kori, lai noturētu neatkarīgās Latvijas Dziesmusvētkus. Un pēc kara jau arī - tūlīt jau svētku nebija. Tā ka mēs esam izgājuši zināmu skolu, un vēstures liecības apliecina - ja mēs gribam, tad mēs varam, kā arī teikusi Vaira Vīķe-Freiberga. Vienīgi ir tā, ka mēs varbūt vairāk necīnāmies ar kaut kādām tādām idejiskām pretrunām vai nosacījumiem, mēs it kā esam brīva valsts, mums vairs nav jāpilda nodevas, bet tagad mēs visi esam spiesti vērot situāciju, kā risināsies mūsu dzīve turpmāk - cik mēs būsim apdraudēti, cik mēs jutīsimies spēcīgi un pārliecināti, ka mēs varam atļauties strādāt, dziedāt un svētkus svinēt. Izrādās, ka te daudz kas būs atkarīgs no situācijas pasaulē. Bet nu -

manuprāt, dziesmai ir ļoti liels spēks. Dziesmu svētku kustībai ja ne tieši, tad netieši seko mūsu radinieki, mūsu draugi, un tas ir ārkārtīgi liels spēks, ko mēs ar dziesmu varam dot cilvēkiem.

Bet pirmām kārtām jau pats pirmais pārdzīvojums, ko savā kolektīvā, savā korī sava diriģenta vadībā izjūt pats dziedātājs. Pēc mēģinājumiem, kuri visbiežāk dod rezultātu un priecē sirdi, darāmie darbi tiek veikti sekmīgāk. Patreiz mēs visi dzīvojam pārliecībā, ka šie svētki būs, tāpēc mēs netaupām spēkus, lai šie ieskaņu Dziesmu svētki patiešām dotu tādu pārliecību, ka repertuāra izvēlē mēs esam gājuši pareizu ceļu. Te arī būtu jārunā par vairākiem drosmīgiem cilvēkiem, kas ir domājuši, kāda koncepcija un kādi mērķi ir Dziesmu svētku repertuāram. Man liekas, ka tas ir veiksmes stāsts. Minēšu vienas ģimenes virsdiriģentus - tas ir Ārijs Šķepasts un viņa dēls Kaspars Ādamsons, kuri ir izstrādājuši a cappella programmu. Un vispār - tas, ka esam pievērsušies a cappella dziedāšanai, ir tā īpašā atšķirība no ārkārtīgi daudziem citādiem notikumiem, kas Latvijā notiek diendienā un visneiedomājamākajās vietās. Neviens no šiem pasākumiem nav noniecināms, bet mums ir jāapzinās, ka

kora dziedāšanas skaistums pamatā balstās a cappella dziedāšanā, kad balsis salīst kopā akordā, un šis akords ir kā varens, emocionāls gaisa spilvens, kas paceļ mūsu domas - ne tikai dziedātāju domas, bet arī klausītāju domas, un mēs jūtamies labāk - mēs jūtamies pacilāti, mūsu spēki vairojas, un mēs esam gatavi kaut ko pieciest, bet iet uz priekšu. Izdzīvot.

Jums kā Goda virsdiriģentam būs jādiriģē "Krauklīt's sēž ozolā"?

Ar tiem Goda diriģentiem tā ir, ka laikam ir izdots tāds likums - kamēr vien viņš var iznākt uz skatuves, tikmēr tas diriģents arī nāk. Uz mūžu. (smejas) 

Tagad jūs, Jāni, "uzprasījāties", jo vakar "Klasikas" meiteņu sarunās runājām tieši par to - nu, kā viens cilvēks var dabūt tik labu formu gan vizuāli, gan garīgi? Tagad atzīstieties! 

Nu gan sakautrējos. (smejas)

Man ir savs stingrs vingrinājumu komplekss no rītiem, un to es cenšos izpildīt - pat šorīt, ja nu vienīgi tas bija par trim vai četrām minūtēm īsāks.

Cenšos dzīvot normāli, kustēties ne tikai fiziski, bet visu laiku arī masēju savas smadzenes, rakstu darbos ieniris, un vakar vēl paspēju tā ienirt, ka gandrīz vai aizmirsu par šīsdienas radio interviju... Līdz 1. jūlijam man ir viens nopietns darbs - jāraksta par vienu posmu Latvijas skolu jaunatnes dziesmu svētku vēsturē. Es tur esmu iegājis diezgan dziļi. Varētu sākt ar padomju laikiem, kad oficiāli sākās Dziesmu svētki, bet būtībā jau 1864. gadā Dkļos, un pēc tam 1866. gadā Lazdonā, kas ir mūsu bērnu koru Dziesmu svētku pirmā rašanās vieta.

Jānis Erenštreits mirkli pēc intervijas "Klasikas" studijā / foto - Gunda Vaivode

Jāni, jūs esat sinonīms vārdu salikumam "zēnu koris". Mūsu sarunas laikā ieskandinām vienu ļoti senu ierakstu no 1970. gada. Tas ir no republikāniskās bērnu mūzikas skolu koru skates. Ir bijušas arī tādas. 

Savā laikā tādas skates ar pārbaudes ievirzi notika regulāri. Es domāju, ka tas bija ļoti veselīgi - tās bija tādas mobilizējošas. Un pats galvenais, ka tur satikās kolēģi no visas Latvijas un mēs varējām ne tikai dzirdēt, bet arī viens par otru uzzināt [plašāk], cits citu izvērtēt. Tas bija ļoti svētīgs pasākums.

Mūsu fonotēklā pārskatot jūsu ierakstus kopā ar zēnu kori , redzam visdažādāko repertuāru: tur ir gan klasika, gan Hendelis, Mocarts-higiēnists, kas jādzied katram dziedātājam. Bet tur, protams, ir ļoti liela daļa latviešu komponistu, ieskaitot Pēteri Vasku, kurš rakstījis dziesmu ciklu klarnetei un korim, tur ir Romualds Kalsons, Ģederts Ramans ar saviem cikliem, Pēteris Plakidis. Vesela plejāde! Kāda bija šī jūsu sadarbība ar autoriem? Gājāt, vaicājāt un uzrunājāt, vai arī viņi piedāvājās?

Bija visādi. Piemēram, Ģederts Ramans strādāja Dārziņskolā - viņš bija ļoti sirsnīgs pēc dabas, kā arī jūs droši vien atceraties. Pie reizes jāatgādina, ka radio kādreiz strādāja tāda Beatrise Šīraka. Viņai bērnu koris bija sirdslieta. Faktiski ar viņas palīdzību varējām sarīkot dažādus pasākumus - mums bija regulāri ieraksti. Bērnu mūzikas skolas bija kā tādas laimes saliņas visā Latvijas republikā. Tas būtībā bija varens spēks - šīs bērnu mūzikas skolas, jo tur diezgan lielā skaitā mācījušies nākamie arī citu profesiju pārstāvji. Un mūzikas skolās bija visai labi bērnu kori, un ar Beatrises Šīrakas palīdzību mēs aicinājām visus fiksēt un ierakstīt savu sniegumu. Un radio bija tik pretimnākošs, ka ieraksti tapa ne tikai studijās, bet radio ierakstu mašīna devās arī uz Latgali, Kurzemi, visur kur. Tas bija svētīgs laiks.

Aizvakar radio gaiteņos satiku kādu cilvēku, ar kuru jums bijusi ļoti cieša sadarbība...

Raimonds Pauls: To laiku atceros kā vienu no muzikāli skaistākajiem periodiem, jo mēs diezgan daudz ko sarakstījām jaunu, iedziedājām - kopā ar Jāni bija viegli sastrādāties. Pēc "Pērļu zvejnieka" izveidojām vēl vienu ciklu. Vispār bija kolosāla atmosfēra. (..) Kad redzēju, ka puikas sāk gurt no karstuma vai gaisa trūkuma, speciāli sāku spēlēt kaut ko šķērsām. Jānis ne tikai muzikāli izdarīja daudz ko labu, bet viņš mācēja arī uzturēt disciplīnu. No vienas puses - deva brīvību, bet tajā pašā laikā zināja robežas, cik tālu var iet, lai tas nepārvēršas par kaut kādu haosu. Viņš to māk. Viņam astoņdesmit. Cenšas apdzīt mani. (smejas) Es ceru, ka mēs satiksimies Dzintaru koncertzālē.

Jāni, tātad jūsu atkalsatikšanās būs nākampiektdien, uz Dzintaru skatuves? 

Jā, es tiešām Raimondam ar tādām bažām un pazemību piezvanīju - ka viņš arī iesaistīts šajā koncertā: man likās tā kā neērti, ka es pats viņam neesmu zvanījis, bet viņš mani sāka mierināt līdzīgos vārdos - ka mēs taču tik daudz esam kopā labu darbu izdarījuši. Jā, bet atzīšos godīgi, tajā laikā es nebiju tas, kurš pirmais aizsāka šo sadarbību. Vienkārši man bija dziļi pietāte pret Raimondu, un es nemaz neuzdrošinājos viņam tā tuvumā pieiet un pat ierunāties par tādām lietām. Kaut gan iespējams, ka te, studijā, mēs šad tad satikāmies, un es biju ļoti patīkami pārsteigts, kad viņš nāca ar savu ierosinājumu. Jau pirmā versija ar Aspazijas ciklu, pēc tam ar latviešu tautasdziesmu apdarēm - tas bija kas pavisam cits, tas mūsu dzīvē ienesa tādas jaunas krāsas. Viss skaistums slēpjas tajā apstāklī, ka Raimonds Pauls jau katru reizi prot atrast kādu jaunu krāsu. Un zēnu augstajās balsīs viņš saskatīja to atšķirību no citiem koriem. Un to, ko Raimonds uzrakstīja... Ja dziedātājs, vairāk vai mazāk mācīts, pazīst notis, tad Raimonda mūzikas atskaņošanā varēja būt tikai labs rezultāts! Jo tas ir tik skanīgā tesitūrā, ka zēnu balsu iespējas spēj atraisīties visās savās nokrāsās.

Raimonds Pauls un Dārziņskolas (tagad - Rīgas Doma kora skolas) zēnu koris /
foto no Gundas Vaivodes personīgā arhīva

Manuprāt, īpaša nozīme zēnu koru kustībā bija jūsu rīkotajam Starptautiskajam zēnu koru festivālam. Sākums bija deviņdesmito gadu vidus. 

Sarīkojām veselus piecus! Tie bija ļoti skaisti laiki... No Rīgas festivāls iegāja arī citās Latvijas pilsētās, lielākās un mazākās. Mērķis bija viens vienīgs - lai saprastu, ka zēnu dziedāšana ir ļoti skaists brīdis katra jauna cilvēka mūžā un tas ir jāizmanto. Un gribējās to Latvijas zēnu koru kustību mazlietiņ pacelt, lai tā būtu visās skolās, lai direktori saprastu, ka zēnu koris ir ļoti liela vērtība. Tāpēc mēs arī taisījām lielu priekšdarbu - klausījāmies, sarakstījāmies.

Jo tur taču bija viesi no ļoti, ļoti tālām vietām!

Jā, arī no Amerikas uz Rīgu esam dabūjuši trīs galvenos korus. Dažkārt gadījās tā, ka, saņemot ierakstu, tas ieraksts acīmredzot bijis studijas un ne vienmēr atbrauca tas spožākais sastāvs. Tomēr tie katrā ziņā bija izcili notikumi arī tapēc, ka par tradīciju kļuva apņēmība, ka kāds no latviešu komponistiem uzraksta kādu jaundarbu un šis jaundarbs tika izpildīts festivāla noslēguma koncertā. Domāju, ka visi šie jaundarbi, kurus radījuši Arturs Maskats, Juris Karlsons un vēl citi, turpina savu dzīvi vēl joprojām arī citos kolektīvos.

 

Nekautrēšos vienmēr atgādināt un jums lielo paldies teikt par to, ka tieši zēnu koru festivālā pirmoreiz arī mani izgrūdāt uz skatuves.  

 

Nu, diezgan nācās piestrādāt - diezgan ilgi tam pretojāties. (smejas) Bet jūs devāt ļoti rosinošus komentārus, un festivāls ieguva tādu dzīvespriecīgāku ritējumu caur to visu priekšnesumu. Vēl man prieks par to, ka Mārtiņš Klišāns cenšas tagad it kā ir restaurēt - sākumā ne tik izvērstā veidā, bet iesākumā - ar starptautisku solo un duetu dziedāšanas konkursu zēnu balsīm, un varbūt beigu beigās pārvērtīsies, ka kori sāks piedalīties.

 

Vakar teātrī satiku dažus pazīstamus cilvēkus, kuri bija tik ļoti priecīgi par to, ka viņu bērni iekļuvuši Doma kora skolā un izturējuši eksāmenus. Vismaz meiteņu klasēs ir pieci cilvēki uz vienu vietu. Puikām konkurss ir mazāks. Tātad jūsu auklējuma un lolojuma - Rīgas Doma kora skolas - prestižs joprojām ir ļoti augsts. Jums nav jāsūdzas par bērnu trūkumu.

 

Rīgas Doma kora skola - tā ir mana mūža mīlestība. Lai gan sen jau vairs neesmu skolas direktors, man par prieku esmu ticis aicināts uz visiem iestājeksāmeniem, un arī šajā pavasarī dzirdēju visus 63 pretendentus, un bez bažām varu sacīt, ka pirmā klase būs ļoti labi nokomplektēta, ar skanīgām balsīm.

 

Cenšamies visu laiku ieturēt proporcionālās attiecības - lai klasē būtu vismaz par vienu zēnu vairāk nekā meiteņu. Jo mēs zinām, ka zēnu korī izmaiņas notiek biežāk balss lūzuma dēļ.

 

Runā, ka balss lūzums puikām tagad notiekot agrāk un lūst jau zemākās klases. 

 

Toties agrāk sāk dziedāt kā jaunekļi!

 

Tas gan tiesa. Bet izskanējusi arī tāda doma, ka tās balsis vairs nav tik trompetiskas. 

 

Ceru, ka varbūt tomēr ir saglabājusies interese veidot zēnu korus ar spēcīgiem diskantiem, par ko mēdz sacīt - jā, tās ir eņģeļu balsis. Varbūt pandēmijas laiks ir kaut ko drusku pieslāpējis, bet ceru, ka nākošajā sezonā dzirdēsim spožu arī mūsu skolas zēnu kori, kur pirmie soprāni parādīs, kā pa īstam jādzied - ar košu, kuplu, skanīgu skaņu.

 

Varētu nosaukt veselu plejādi fantastisku Rīgas Doma kora skolas absolventu. Faktiski gandrīz visi mūziķi, kuri tagad ir diriģenti, savulaik izgājuši cauri jūsu skolai. Bet ne tikai. Droši vien ir ļoti daudz citu labu cilvēku, kuri ir mācījušies Rīgas Doma kora skolā, tomēr aizgājuši citās profesijās un labi dara savu darbu tajās. Vai jūs uzturat kontaktus ar saviem puikām arī tad, kad viņi jau pazūd un vairs nav mūzikas laukā?

 

Dzīvoju ar to, ka mūsu absolventi ļoti bieži uzstājas savu koru priekšā vai arī dažādās grupās. Zinu arī tos, kuri veiksmīgi darbojas biznesā, bet ir saglabājuši mūzikas mīlestību, un viņi dzied dažādos labos koros - arī pie mūsu bijušajiem absolventiem.

 

Tas arī bija mūsu mērķis - ka ikkatram mazam puisītim, kurš savu dziedošo bērnību pavada zēnu korī, ir arī vispārējās izglītības bagāža. Lai tajā brīdī, kad viņš pieņems lēmumu, ko tālāk darīt, spētu to realizēt un neviens nerādītu uz viņu [ar pirkstiem], ka puika tikai dziedāt prot - ka viņš būs veikls arī matemātikā un visās citās eksaktajās lietās.

 

Arī šodien mani kolēģi būs mani audzēkņi, bet tas nenozīmē, ka es viņus mācīšu, kā tur tās lietas darāmas. Es viņus uzskatu par personībām, kuras ir izaugušas un sekmīgi tiek galā ar visām lietām, un es ar prieku vēroju, kā viņi savās interpretācijās realizē savus nodomus. Man ir prieks! Tas ir tas, kas mani uztur.

 

Vēl tikai jautājums par jums svarīgāko. Līdzās mūzikai jums allaž bijusi svarīga arī jūsu paša ģimene - jūsu brīnišķīgā dzīvesbiedre Silvija, abas meitas, znoti un nu jau arī trīs mazdēli, kuri ir jau lieli un - droši vien neiet pa mūzikas ceļu, vai ne?

 

Tiešā veidā ne, bet visi vairāk vai mazāk ir saistīti ar mūzikas aktualitātēm.

 

Un jūs visi satiekaties vismaz Mērsragā - vasarās un brīvajās dienās?

 

Arī Rīgā un Mārupē ir iespēja satikties.

 

Jā, ģimene man ir atsvars darbam, kur es vienmēr atgūstos. No mājām dažkārt steidzos uz darbu un otrādi - no darba dažkārt pielieku soli, lai ātrāk ieraudzītu savu ģimeni. Tiešām man ir paveicies - man ir ļoti dāsnas meitas, viņām trāpījušies labi vīri, mani znoti, ar kuriem mēs ļoti labi saprotamies.

 

Atceroties savu bērnību un to, kādas man bija attiecības ar savu vecotēvu, kurš bija ļoti strikts - tāpēc arī laikam mēs viņu saucam par grospapu jeb lielo papu -, manas attiecības ar mazdēliem ir tādas, ka esam kā līdzīgs ar līdzīgu.

 

Kas ir pats bargākais, ko kādreiz esat kādam no puikām pateicis?

 

Tad man būtu ļoti jāpiedomā... Tāda īsta iemesla nav bijis.

 

Laikam tāpēc jūs visi tik ļoti mīl. Un skolā ieraugot, droši vien saslejas.

 

Skolā? Vai, tur gan varbūt ne visus esmu pa spalvai glaudījis. (smejas)

 

Jāni, sirsnīgs paldies jums par sarunu! Ar patiesu interesi gaidīsim nākamo piektdienu, kad "Klasikā" būs tiešraide no Dzintariem, kad svinēsiet savu apaļo dzimšans dienu - atkal droši vien kopā ar visiem saviem kolēģiem un audzēkņiem. Tas būs skaists vakars. Visas "Klasikas" un klausītāju vārdā novēlu jums būt tikpat perfektā formā, un noteikti gaidīsim jaunus rakstu darbus! 

 

Liels jums paldies!