"Pagājušā gada rudenī man bija laime būt klāt tieši tam radošajam procesam, kad dzimst jaunas idejas, kad diriģenti nāk ar saviem piedāvājumiem, ar savu redzējumu. Tas ir katra mūzikas menedžera sapnis – ka esi klāt no pašiem pirmsākumiem līdz pat programmas idejas īstenošanai. (..) Mani šis darbs nebeidz pārsteigt ar to, ka joprojām gandrīz katra diena ir jaunatklājums, un darba lauks plešas arvien plašāks un plašāks. Man par to ir liels prieks!" sestdienas rīta programmā "Atspere" intervijā Ilzei Mednei uzsver Latvijas Radio kora direktore Ilze Paidere-Staķe.

Ilze Medne: Kopā ar Latvijas Radio kori esi jau gadu. Kāds bijis šis laiks? Vai tas, uz ko cerēji, ir īstenojies? Un varbūt pat ar uzviju?

Ilze Paidere-Staķe: Daudz kas ir sākts, un daudz kas patiešām ir jau piepildījies. Bet mani šis darbs nebeidz pārsteigt ar to, ka gandrīz katra diena joprojām ir jaunatklājums, un darba lauks plešas arvien plašāks un plašāks. Man par to ir liels prieks! Korī ienācu pagājušā gada februārī, kad jau viss pagājušais gads bija saplānots un man atlika vien pieskatīt, lai visi plāni īstenojas. Un tad

vēlā rudenī man bija laime būt klāt tieši tam radošajam procesam, kad dzimst jaunas idejas, kad diriģenti nāk ar saviem piedāvājumiem, ar savu redzējumu. Tas ir katra mūzikas menedžera sapnis – ka esi klāt no pašiem pirmsākumiem līdz pat programmas idejas īstenošanai.

Šī fāze man sākusies tikai beidzamajos mēnešos.

Kā Latvijas Radio koris ir tevi pieņēmis?

Droši vien tas būtu jājautā viņiem. Bet neslēpšu, ka man pašai ir ļoti, ļoti laba sajūta. Man šķiet, ka mēs ļoti labi saprotamies un ka viņi ir mani ļoti labi pieņēmuši.

Tas ir brīnišķīgi! Tev ir arī ļoti laba izglītība, kas saistīta tieši ar mūzikas menedžmentu. Kā tev noder tas, ko savulaik apguvi Hamburgā, un vispār starptautiskā pieredze un zināšanas, kas gūtas ārpus Latvijas?

Tas ļoti palīdz. Nu jau kāds laiks kopš Hamburgas pagājis, pa vidu krājusies vēl dažāda veida pieredze, bet

tas pamats patiesi tapis Hamburgā: šī izglītība bija ļoti praktiski orientēta – teorija un prakse bija labā līdzvarā, un jau tajos gados man bija iespēja būt pasaules augstākā ranga mūziķu mūzikas menedžmenta sabiedrībā: gan Hamburgas Džona Noimaijera baletā, gan prestižajā Sonjas Simenaueres impresariātā, kur strādāju un izgāju praksi paralēli studijām.

Tie ir tādi reāli un konkrēti pamati, kuri man ir ielikti un kuri man šobrīd ārkārtīgi noder: saskarsmes kultūra, kontaktu veidošana. Daudzi komponenti, kurus, iespējams, var iegūt arī Latvijā, tomēr tas mērogs, kas bija Hamburgā un vispār atrodoties starptautiskajā vidē – tas man šobrīd ļoti, ļoti noder. Jo Latvijas Radio koris ir starptautiska mēroga spēlētājs, un te patiešām vēriens ir ļoti būtisks.

Un arī valodas!

Jā, arī valodas. Liela daļa koncertdzīves notiek vāciski runājošajās zemēs, tāpēc vāciski nākas runāt ļoti, ļoti daudz. Bet ne tikai – noder arī angļu, tāpat man ir arī dāņu valoda, kas noder Skandināvijā. Plašāks redzējums ir priekšrocība.

Kā, tavuprāt, ir mainījies mūzikas menedžments, salīdzinājumā ar tavu studiju laiku? Kāds tas ir šodien? Pasaule kļūst straujāka, aizvien vairāk ienāk dažādas tehnoloģijas, ir iespējams daudz ātrāk kaut ko panākt, bet vai vienmēr šis temps nāk lietām par labu?

Mana iekšējā sajūta ir tāda, ka šī ir joma, kurā tempu varbūt jūt mazāk: es runāju tieši par muzikālo daļu un vispār kora darbu – tu nevari ātrāk nodziedāt koncertu, tu nevari ātrāk apgūt repertuāru, tam visam ir savs noteikts ritms,

kā tas notiek, un līdz ar to arī no menedžmenta viedokļa nekas nenotiek ārprātīgi strauji, viss rit savu gaitu. Tas man šķiet tik ļoti simpātiski – es to izjūtu pat tādu kā salu šajā trakajā pasaulē, ka varam darboties savā ritmā. Kā mana vīramāte savulaik teica – ka mūzika faktiski ir vienīgā joma, kurā nav iespējams samelot; tas ir kaut kas tik patiess un īsts, ka tai vajag savu laiku un pareizo secību. Līdz ar to es šajā darbā neizjūtu to šausmīgi straujo tempu.

Latvijas Radio koris ir vienība, kuru pazīst, kuru ciena, kuru apbrīno pasaulē. Aicinājumi piedalīties festivālos un koncertos reizēm nāk vienlaicīgi. Kā izvēlēties svarīgāko un kā sakārtot kora dzīvi tā, lai tas nebūtu pārāk intensīvi un neprasītu pārlieku lielus spēkus? Piemēram, trīs nedēļu koncerttūre no vietas...

Taisnība, mūsu ikdienā ik pa laikam ir jāsaka nē, ka mēs kaut ko patiešām nevaram un no šī viedokļa varbūt ir labi, ka ir Kultūras ministrijas regulējums ar mūsu koncertu un ierakstu skaitu gadā, ko drīkstam mūsu darba ietvaros paveikt. Un otrs – teikšu varbūt piezemētāk: raugoties uz turnejām,

ļoti svarīgi arī menedžmenta līmenī saglabāt cilvēcību, kas ir visa pamatā. Tāpēc plānojot kora noslodzi, iejūtos dziedātāju un diriģentu kurpēs, cik nu vien es to varu, jo pat tik piezemētas lietas kā izgulēties, paēst, paelpot svaigu gaisu, izstaigāties – tās ir tikpat būtiskas kora sniegumam koncertā.

Līdz ar to trīs nedēļu turnejas ar koncertu katru dienu, nebeidzamajiem pārbraucieniem – man ir skaidrs, ka ne par kādu naudu mēs to nevaram atļauties, lai noturētu kvalitāti un reputāciju.

Tikko koris piedzīvoja skaistu ceļojumu uz Holandi: bija skaisti koncerti Utrehtā, Groningenā un Amsterdamā, un tu biji tur klāt. Kādi tev bija iespaidi, redzot to, kas sarūpēts un kā tas izskan, un kāda ir publikas reakcija uz to?

Brīnišķīgi, fantastiski iespaidi, nudien! Man kā kora direktorei arī šī bija tāda īsā turneja, kur man likās, ka ir ārkārtīgi labs laika balanss, jo mums pat bija viena brīva diena Amsterdamā starp koncertiem, kurā pilnīgi jutu, kā koris atjaunojas, kā dziedātāji atjaunojas, kā viņi var uzelpot un sagatavoties noslēdzošajam koncertam. Man bija liels prieks par milzīgo publikas interesi un siltumu, stāvovācijām, kas mūs sagaidīja koncerta beigās.

Viena detaļa, kas man ļoti palika prātā no šīs turnejas.

Utrehtā uz koncertu bija ieradusies arī Latvijas vēstniece Nīderlandē Solvita Āboltiņa ar savu vīru, kura pēc koncerta teica tā: "Ilze, nu es varu iet mājās! Lūk, kas ir diplomātija!"

Proti, tas, ka mēs atvedam un koncertā parādām Latvijas Radio kori šai publikai, daudz vairāk pavēsta par Latviju, nekā, iespējams, kāda diplomāta darbs ikdienā uz vietas, cenšoties stāstīt un rādīt. Tas ir ļoti, ļoti būtisks un svarīgs, labs "ierocis", lai mēs stāstītu visai pasaulei par savu zemi, par to, kas mēs esam. Ka mēs esam pilnībā piederīgi un ka mūsu vieta ir Eiropas un pasaules kultūrā. Ka mēs tiešām ar paceltu galvu varam rādīt, ko protam un kas mēs esam. Šī sajūta man tiešām bija ļoti klātesoša visā šajā Nīderlandes tūrē.

Vairāk – ierakstā.