Einārs Everss kontrabasa spēli apguvis pie Mārtiņa Blumberga un Jāņa Stafecka Rēzeknē, pie Sergeja Brīnuma Rīgā, Miloslava Jelīneka Brno un Mihala Stadņicka Kopenhāgenā. Kopš šī pavasara Einārs ir kontrabasu grupas otrais  koncertmeistars Dānijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī.

Ilze Medne: Tava mītnes vieta, nu jau varētu teikt – arī mājvieta ir Kopenhāgena. Cik sen tu tur esi un kā tu tur nonāci?

Einārs Everss: Tas ir interesants stāsts. Biju šeit viesojies jau vairākas reizes – ciemojos pie savas māsas Adrijas, kura dzīvo tepat Kopenhāgenas tuvumā. Pēc tam uz šejieni biju atbraucis apmaiņas programmā – no Čehijas Leoša Janāčeka Atskaņotājmākslas akadēmijas Mūzikas fakultātes. Bet šībrīža statusā nu jau esmu šeit divus gadus – tika izsludināts konkurss uz Dānijas Nacionālā simfoniskā orķestra kontrabasu grupas otrā koncertmeistara vietu, un izdomāju uz to pieteikties. Viss izdevās veiksmīgi, un kopš tā laika arī šeit dzīvojos.

Bet kāpēc tava izvēle krita tieši uz Dānijas Nacionālo simfonisko orķestri, kāpēc piedalījies tieši šajā konkursā?

Tieši tāpēc, ka biju šeit jau vairākas reizes bijis. Reiz, apciemojot Adriju, viņa teica, ka šeit esot viens orķestris, kas ļoti labi spēlējot. Pirms tam par to īpaši daudz nebiju dzirdējis, taču nopirkām biļetes un aizgājām uz koncertu. Atceros vēl, ka orķestris atskaņoja Sensānsa ērģeļsimfoniju un Šostakoviča čellkoncertu. Koncerts bija ļoti, ļoti iespaidīgs – mani dziļi uzrunāja orķestra enerģija un skaņa. Arī koncertzāle šķita visai iespaidīga. Tobrīd jau sāku gaidīt, kad tiks izsludināts konkurss, jo biju padzirdējis baumas, ka šeit esot dažas vakantas pozīcijas.

Apmaiņas programmas ietvaros mazliet tuvāk iepazinos ar vidi, sapratu, ka man šeit tiešām ļoti patīk, un tad jau gāju uz pilnu klapi (smejas).

Kura koncertzāle ir Dānijas Nacionālā simfoniskā orķestra mājvieta?

Tā ir Dānijas Radio koncertzāle, kas uzbūvēta salīdzinoši nesen – 2009. gadā. Tā ir liela, zila ēka, kas simbolizē ledus kluci, bet iekšā ir iesilis meteorīts – brūna ēka, kuras iekšpusē ir stabuļu ērģeles, kas nav izkārtotas regulāri, bet gan neregulāri, simbolizējot Amazones mūžamežus.

Un Dānijas Nacionālais orķestris šeit ir saimnieks?

Jā, tas ir Dānijas Nacionālais simfoniskais orķestris, lai gan tam ir divi nosaukumi: dāniski to sauc par Dānijas Radio simfonisko orķestri, bet angliski un arī citās valodās to dēvē par Dānijas Nacionālo simfonisko orķestri.

Ar ko tev šķita pievilcīgs tieši šis kolektīvs?

Ar enerģētiku, ko tas izstaroja. Tiešām –

šeit var just ļoti lielu atdevi no katra orķestra mūziķa! To izjutu gan kā klausītājs toreiz, gan arī kā dalībnieks šobrīd.

Dažreiz viņi tik ļoti neiziet uz perfekcionismu, kā tas, piemēram, bieži notiek Austrijas vai Vācijas orķestros, bet uz emocionāli augstvērtīgu izpildījumu.

Orķestra galvenais diriģents šobrīd ir itālis Fabio Luizi. Kā veidojas jūsu ķīmija?

Ļoti labi! Pirmkārt, orķestris viņu ļoti respektē. Līdz ar to tā nedēļa, kad programmā redzam – pie pults nāk mūsu galvenais diriģents, vienmēr ir ļoti gaidīta un sagatavota. Un jūtu, ka tas ir abpusēji – arī Fabio Luizi ļoti mīl šo kolektīvu un strādā ar lielu, lielu mīlestību. Respekts ir tiešām abpusējs.

Tava pozīcija šajā orķestrī ir otrais koncertmeistars. Redzot lielo kontrabasu grupu, kurā netrūkst pieredzējušu vīru, jāsaka – koncertmeistars tik jaunos gados: vai nav tomēr pārsteidzoši?

Teikšu godīgi – pārbaudes laikā tas man bija vislielākais izaicinājums... Jo viena lieta ir spēlēšana: ja konkurss izturēts, viņi apmēram nojauš to līmeni, kādā cilvēks spēlē.

Bet komunikācija bija mans lielākais izaicinājums – šeit ir cilvēki, kuri kolektīvā nostrādājuši ilgākus gadus, un kad es viņiem sēžos priekšā kā līderis...

Es pat neteiktu, ka līderis, drīzāk kā iedvesmas avots. Dažreiz bijis grūti, bet kaut kā no tā visa esmu diezgan daudz arī iemācījies.

Kāda bija tava nonākšana šajā postenī? Cik liels bija konkurss un kāds bija tā process?

Līdz pastāvīgas pozīcijas iegūšanai man bija jāiztur divi konkursi, no kuriem pirmais bija uz noteiktu laiku – uz gadu. Toreiz, ja nemaldos, bijām trīsdesmit kontrabasisti. Kad jau strādāju šajā pozīcijā, tika izsludināts konkurss uz vakanci ar nenoteiktu laiku. Pieteicos, un dalībnieku bija mazliet vairāk, arī pats konkurss – lielāks un apjomīgāks. Manuprāt, bijām ap piecdesmit mūziķu.

Kas ir tie, kas izvēlējās? Vai paši orķestra mūziķi?

Jā gan, jo konkursa žūrijā vienmēr ir visi tās grupas mūziķi, kurā notiek konkurss. Ir arī mūziķi no citām grupām, bet izvēles kārtā. Atkarīgs arī no instrumenta, bet, ja ir pozīcija uz koncertmeistara vietu, tad vienmēr žūrijā ir stīgu grupas koncertmeistari un arī pa kādam no pūšaminstrumentu grupas – vairāk gan tie, ar ko mums ir reāla saskarsme ikdienā – respektīvi, fagots, trombons, mežrags, tuba. Kopumā žūrijā bija cilvēku piecpadsmit.

Vai tā bija barga žūrija?

Acīmredzot man labvēlīga (smejas). Bet, protams, konkursā spēlēt viegli nebija. Lai gan konkursos jau spēlēt nav viegli nekur un nekad.

Vairāk un plašāk – ierakstā!