Lielās pārmaiņas. Saruna ar Operas valdes locekli Voldiņu un teātra zinātnieci Tišheizeri

Sestdienas rītā "Klasikas" studijā saimnieko Gunda Vaivode un Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis Sandis Voldiņš, bet rīta intervijas viešņa ir teātra kritiķe Edīte Tišheizere - diskutējam par to, kas svarīgs skatuves mākslās.

Gunda Vaivode: Šobrīd teātros liels pārmaiņu laiks - vai tie būs citi cilvēki, vai tās būs jaunas idejas, ko vajadzētu ielāgot, ko mainīt? Mūs, protams, interesē arī Operas tālākā attīstība. Edīt, tu esi liela operas cienītāja, būs interesanti parunāt arī par to. Mūs interesē dažādas institūciju būves, bet varētu sākt ar to, kas būs aktuāls pēc nedēļas - lai arī mēs nākamnedēļ runāsim par "Spēlmaņu nakti". Šogad tu žūrijā neesi. Varbūt ir kāds secinājums par visu aizvadīto sezonu, vai ir kas jauns un spilgts?

Edīte Tišheizere: Ja man jārunā tieši par tendencēm, tā ir spilgtā un pārliecinošā neatkarīgo jauno režisoru ienākšana. Klāvs Mellis un brīnišķīgais "Kvadrifrons", kuram vakar bija "Fake News" pirmizrāde - sen nebiju tā smējusies. Vienīgais sliktums bija tas, ka viņi tur trīs reizes dziedāja vienu baptistu dziesmu, ko es pēc tam visu atlikušo vakaru dziedāju. Domāju, ka jaunie, kuri vairs nevēlas būt institūcijās, ir tā nozīmīgākā tendence.

Gunda Vaivode: Elmārs Seņkovs, kurš tikko aizgāja no Nacionālā teātra, šobrīd veido jaunu trupu.

Edīte Tišheizere: Ja drīkstu pareklamēt grāmatu, kas jau gatava un ir jau maketēšanas stadijā Literatūras, folkloras un mākslas institūtā - "Neatkarības laika teātris". Mēs pirmoreiz Latvijas teātra jaunāko laiku vēstures grāmatu veidojam pēc cita principa - cilvēks-teātris, ne vairs teātris kā māja. Kā viņa radošais ceļš, vairāk vai mazāk konsekvence, vairāk vai mazāk vienots, bet izrietošs no cilvēka. Tas saskan ar domu par valdes un atbildības modeļiem, par to, kā procesus ietekmē personība.

Gunda Vaivode: Sandi, jums joprojām Operā ir trīs cilvēku, trīs valdes locekļu modelis. Kā esat sadalījuši savas kompetences un atbildības sfēras?

Sandis Voldiņš: Mums ir salīdzinoši viekārši. Skaidrs, ka operā, tāpat kā teātrī, vienmēr vienam ir jābūt galvenajam.

Ir jābūt vienam vizionāram, un šai gadījumā, protams, tas ir valdes priekšsēdētājs Egils Siliņš, kas arī likumā tiek definēts.

Pirms kādām divām nedēļām to esam savā komandā pārrunājuši, un vīzijas krietni sakrīt - opera ir starptautiska māksla, un virziens, kurā ejam - kopprodukcijas, teātru apmaiņas. Tas ir virziens, kurā iet pilnīgi visi. Leiši to dara jau neskaitāmus gadus. Liepiņa laikā bija uzstādījums par to, ka jāiestudē pašiem, pēc iespējas vairāk jādod saviem autoriem, režisoriem darba lauks. Tas arī bija ļoti interesanti, bet šis posms ir pagājis. Un tad attiecīgi divi pārējie valdes locekļi - Inese Eglīte, kura vairāk atbild par finanšu sadaļu. Par to, ko skatītāji neredz no zāles - apakšā ir milzīgas ekseļa tabulas līdz velnišķīgajai precizitātei un pēdējiem centiem, lai savilktu galus kopā. Savukārt manā atbildībā ir jautājumi, kas saistīti ar nekustamo īpašumu attīstību, iekšējām pārvaldes struktūrām, administratīvo vadību un citām lietām.

Gunda Vavode: Pasaules operteātriem ir tā saucamā intendanta pozīcija - un intendants reizēm ir gan aka turētājs un finanšu plānotājs, gan mākslinieciskā koncepta veidotājs. Visticamāk, Edīt, ja runājam par Latvijas teātriem, vīzijai jābūt mākslinieciskā vadītāja rokās, vai ne?

Edīte Tišheizere: Rubenis Nacionālajā teātrī bija izveidojis ļoti spēcīgu režisoru komandu, ļoti spēcīgu, kas, domāju, arī radīja būtisko māksliniecisko pacēlumu. Pēkšņi tu saproti, ka Nacionālais teātris ir Latvijas pirmais teātris, un visinteresantākais. Domāju, ir jārunā par cilvēkiem, kuriem ir šī vīzija. Un tad varbūt arī nav tik ļoti no svara, kuru no funkcijām viņi izpilda.

Pieņemu, ka Ojārs Rubenis, tāpat kā Herberts Laukšteins Liepājā, lielā mērā arī Evita Sniedze-Ašeradena Valmierā - viņi ir mākslinieciski ievirzītie, mākslinieciski skolotie cilvēki, kuri var kaut kādā mērā to apvienot.

Tā kā es domāju, ka arī Latvijā šis ir visnotaļ iespējams modelis, jo viss atkarīgs no cilvēka, viņa ievirzes, talanta un izglītības.

Sandis Voldiņš: Man jau šķiet, ka tas ir ļoti pareizi, ka mums nav tāda viena modeļa, proti, modelis pielāgojas konkrētā kolektīva un konkrēto personību vajadzībām, nevis otrādi - ka uzdizainējam kaut kādu ideālo modeli, un tad it kā pēc tā ejam.

Edīte Tišheizere: Bet vienlaikus gan Maijai Pavlovai, gan Annai Sīlei, domāju, ir fantastiska mākslinieciskā vīzija un spēja runāt ar māksliniekiem. Tur ir tā sarežģītība un prieks.

Gunda Vaivode: Sandim pirms brīža vaicāju, vai viņš redzējis Nacionālajā teātrī Sīļa izrādi "Finlandizācija". Man ļoti patika šī izrāde. Tur viens no personāžiem ir Valsts sekretārs. Arī Sandis bijis Kultūras ministrijas valsts sekretārs. Patiesībā tas ir tāds pelēkais kardināls. Vispār jau izrāde, protams, ir par mūsu izvēlēm, un ka viss ir ļoti, ļoti sarežģīti, bet patiesībā viss ir ļoti, ļoti vienkārši. Tā ir sirdsapziņa, kas ir tavs atskaites punkts.

Edīte Tišheizere: Jā, bet tā sirdsapziņa arī ir ļoti sarežģītā situācijā, ja tev jādomā par to, ka tavs sirdsdarbs vai nu realizēsies, vai nerealizēsies. Man patika tieši tas, ka te bija parādīts, cik tā pelēkā zona ir plaša un neviendabīga. Un cik šausmīgi daudz mazu, sīku izvēļu ir jāizdara, un ne visi var būt varoņi un savu sirdsdarbu samīt. Un vai tas ir tā vērts.

Vairāk un plašāk šeit!