„Izdegusi spuldzīte, sadragāts viedtālruņa ekrāns vai nolūzis kurpes papēdis ļauj apjaust, cik ļoti paļaujamies uz lietām mums apkārt,” tā saka izrādes „Turi mani cieši” galvenais varonis Artūrs Čukurs. Ar viņu tikāmies arī "Atsperē" – ik sestdienas rīta rituālos, ko pavadīja mīklu minēšana, mūzikas baudīšana un sarunā par aktuālajām Ģertrūdes ielas teātra izrādēm.Tajā uzzinām par sajūtu pirms izrāde ir sākusies, klusumu zālē un drosmi uzņemties šo lielu darbu - būt izrādes režisoram un galvenajam izpildītājam, kā arī par to, vai šajā izrādē ir iespējams iemācīties kaut ko jaunu par gravitāciju un kas ir objektu teātris.

Artūra pirmā soloizrāde "Turi mani cieši" Ģertrūdes ielas teātrī pirmizrādi piedzīvoja 15. februārī. Tas ir atmiņu ainavas fragments un personīgs stāsts par senu šķiršanos un ilgu atvadīšanos, kas nepieciešama, lai meklētu jaunus veidus, kā saistīties ar pasauli un atkal būt tās daļai. 

"Izrāde ir visas radošās komandas kolektīvi veidots veltījums kādai ļoti personiskai atmiņai par dienu, kas izmainīja manu dzīvi, atstājot nospiedumus, kam manā turpmākajā pieredzē bijis liels pievilkšanas spēks – tie veidojuši mani un manas attiecības ar pasauli sev apkārt. Taču teksts ir tikai viens no izrādes elementiem, kas ievīts kustību, skaņas un vizuālajā kompozīcijā," atklāj izrādes režisors, idejas autors un izpildītājs Artūrs Čukurs, "turklāt,

"Turi mani cieši" ir solo izrāde tikai nosacīti, jo bez manis tajā piedalās arī ļoti daudz objektu, kuru darītspēju esam novietojuši izrādes centrā.

Objekti izrādē ir aktīvi dalībnieki, aicinot skatītāju ieraudzīt sevi kā vairāku lietu summu, ko veido cilvēki, lietas un ainavas, kuras sastopam, notikumi, kurus pieredzam, un dažādās tekstūras, krāsas, skaņas un noskaņas, kurās dzīvojam un kuras nesam sev līdzi."

Artūrs Čukurs izrādi veidojis kopā ar dramaturģi Sodju Lotkeri, horeogrāfi Alisi Madaru Bokalderi, scenogrāfēm Martu Madaru Grantiņu un Beati Poikāni, kā arī skaņu mākslinieku Albertu Levicu.