"Atsperes" viesis pirmo reizi šī raidījuma pastāvēšanas vēsturē ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Un mums ir gana daudz iemeslu, lai šī tikšanās notiktu tieši tagad...

Inta Zēgnere: Pagājušajā svētdienā bija Vasarsvētki, tūlīt būs Trīsvienības svētki, šodien visā Latvijā risinās Baznīcu nakts, un piedevām jums tikko bija arī dzimšanas diena. Arī tajā mēs jūs varam sveikt!

Jānis Vanags: Paldies! Tieši tā arī bija - 1958. gadā piedzimu Vasarsvētku svētdienā...

Tad jau varētu sacīt, ka tie ir dubulti svētki! Tādā svētku laikā dzīvojam. Kā izlasīju Baznīcu nakts mājaslapā, dievnami atver savas durvis individuāliem apmeklējumiem jau no pulksten 12.00, bet sešos vakarā arī katrs dievnams piedāvās savu programmu, ko vērot arī tiešsaistē. Ja jums nebūtu nekādu ierobežojumu sava laika sadalījumā, kas būtu tā baznīca, kurā jūs gribētu šovakar uzkavēties?

(Smejas) Nu, tas ir ļoti provokatīvs jautājums  - ko gan lai tagad saku? Un ko visas citas baznīcas domās, ja es to pateikšu? Manas īpašās baznīcas ir dažas - viena ir Rīgas Doms, kas ir mana katedrāle: ārkārtīgi skaista vieta, kur es vienmēr labprāt uzturos. Tad ir Valtaiķu baznīca, kur esmu kristīts, un Cīravas baznīca, kur esmu laulāts. Saldus Svētā Jāņa baznīca, kur kalpoju ilgāku laiku. Zinu, ka būs atvērta arī Gaiķu baznīca, kas ir Kurzemes pērlīte - maza, bet burvīga, grezni izgleznota Kurzemes baznīciņa netālu no Saldus. Baznīcu nakts ir tāda interesanta lieta, kad var vai nu citādi iepazīt jau labi zināmo, vai arī atklāt sev kaut ko nezināmu.

Atceros - kad bijāt vēl "pēdējais hellēņu pagāns", kā jūs reiz par sevi teicāt, astoņdesmitajos gados jums ar brāli bija tradīcija, ka abi braucāt pie viņa uz Rudbāržiem, un tad devāties astoņus kilometrus pa vientuļu lauku ceļu uz Valtaiķu baznīcu, jo tur kalpojis kāds īpašs mācītājs, kas jums tajā laikā daudz nozīmējis.

Tas bija tāds interesants stāsts. Kad biju vēl skolas puika, mēdzu iet uz baznīcu, mēdzu palaikam tur iezagties, ielavīties, sevišķi jau Ziemassvētkos, un tad brālis mani drusku tā kā apsmēja vai ironizēja, kad es tās dziesmu lapiņas atnesu mājās. Bet tieši viņš bija tas, kurš mani faktiski uz Valtaiķiem paaicināja. Viņš man teica - tur ir mācītājs, kurš tik interesanti runā! Tā nu pirmo reizi mēs kopā ar brāli to ceļu mērojām, un tiešām -

tur bija mācītājs Sigurds Sproģis, stalts vīrs ar varenu balsi, kurš skaisti dziedāja un runāja mazliet uz tādas disidentiskas robežas. It kā sprediķis, bet tādas pretpadomju vēsmas tur ieskanējās, caur puķēm. Tas man arī ļoti patika.

Un tad es sāku braukt uz turieni, ņemot līdzi draugus. Lielākā karavāna bijām 15 cilvēki, kas nu jau soļojām pa to ceļu. Tāds misijas pasākums tas man bija.

Ļoti askētisks šis dievnams man šķiet - vismaz spriežot pēc attēliem: nekādu izrotājumu, pilnīgi balts.

(Smejas) Ahā, tas ir tieši tā kā ar kristīgo ticību... Kad no ārpuses uz to paskaties, patiesi - šķiet tāda pelēka, ļoti askētiska lauku baznīciņa, bet vajag ieiet iekšā! Cilvēki apsēžas, ieejot šajā baznīcā, jo tur katrā logā ir fantastiski krāšņas vitrāžas, kalnu kristāla lustras un slavena gleznotāja altāra glezna. Tā ir vienreizēja baznīca, viena no krāšņākajām lauku baznīcām, kādas vispār Latvijā ir.

Bet tas tiešām ir tāpat kā ar kristīgo ticību: no ārpuses skaties - tur nekā nav, bet ieej iekšā, un atklājas viss skaistums.

Minējāt arī Saldus baznīcu. Reiz jūs arī teicāt, ka tieši tur ir pagājuši jūsu mūža skaistākie septiņi gadi. Bet jūs taču aizbraucāt uz turieni visai dramatiskos apstākļos, kad mētelis sala pie sienas un zābaki - pie grīdas...

Jā, mani aizsūtīja kalpot uz Saldu, un es biju diezgan nelaimīgs par to, jo šī pilsēta iepriekš man nekad nebija patikusi. Tolaik braucu no Liepājas, kur dzīvoju, uz Rīgu, pēc tam atpakaļ, un autobuss divdesmit minūtes stāvēja Saldū. Tur varēja redzēt autoostu, briesmīgo publisko tualeti, kas bija turpat netālu, un publiku, kas tajā laikā tur pulcējās - tas likās diezgan atbaidoši. Bet, kad tur nonācu, viss mainījās tā, ka es pēc tam ar žēlabām gāju prom no Saldus, nekā nevarēju šķirties - vēl šodien nevaru. Tur daudzas draudzības ir palikušas.

Jo nelielā pilsētā mācītāja statuss un vieta ir pavisam citāda nekā Rīgā. Rīga ir liela pilsēta - te cilvēks pēc dievkalpojuma iziet pa durvīm, un tu viņu neredzi un nesatiec līdz nākošajai svētdienai.

Saldū tu izej uz ielas un visa tava draudze ir turpat apkārt - tu visus pazīsti, tevi pazīst. Cilvēki mani draudzē pieņēma. Bija tur sirmi vīri, jau pērminderi un baznīcas priekšnieks. Cilvēki ar dažādām biogrāfijām! Tas ir tas fantastiskais - ka iepazīsties ar šo cilvēku dzīvesstāstiem. Piemēram, viens no pērminderiem 17 gadus pēc kara bija slēpies mežā bunkurā. Viņš bijis policists, un, lai viņu neizsūtītu uz Sibīriju, viņš bija ilgus gadus slēpies pa mežiem, līdz kamēr bija iznācis ārā no meža. Viņu tik un tā izsūtīja, un, braucot vagonā ārā pāri Latvijas robežai, viņš bija izmetis zīmīti... Pēc tam kāds bija atgādājis to zīmīti uz Saldu, un tā nonāca pie manis... Tādi visādi stāsti.

Cilvēki kādreiz tā nicīgi saka - nu, baznīcas tantiņas. Es tās "tantiņas" iepazinu ļoti labi - kas viņas par cilvēkiem, ar kādām biogrāfijām, ar kādu pieredzi, kādu ticību. No viņām var pamācīties.

Jāņa baznīca jau tur ir ļoti skaista. Un tā bija man uzreiz tāda kompensācija, ka esmu nonācis Saldū. Starp citu, pie baznīcas ir uzstādītas septiņas bronzas skulptūras, kas attēlo Rozentāla gleznu "No baznīcas". Jā, Saldū tagad ir brīnišķīga zīme, kas pievērš uzmanību, bet tur jau viss tas stāsts - lai nāktu no baznīcas, vispirms ir jābūt bijušam baznīcā. Un es domāju - tas būtu labi, ja saldeniekiem šī skulptūru grupa atgādinātu, kas vispirms jāizdara, lai varētu piepulcināties Rozentāla slavai.

Vairāk un plašāk - ierakstā.