Ar vienu treniņstundu nepietiek. Latvijas Nacionālā baleta vadītājs Aivars Leimanis

"Klasikā" tiekamies ar Latvijas Nacionālā baleta māksliniecisko vadītāju AIVARU LEIMANI, jo 14. aprīlī Latvijas Nacionālajā operā un baletā pirmizrādi piedzīvos balets "Ņižinskis", ko radījis viens no šī brīža pasaules horeogrāfu piecinieka – Marko Geke (Marco Goecke).

Taču mūsu saruna raisās ne tikai par iestudējumu un pašu Ņižinski, bet arī par ukraiņu meitenēm Baltajā namā, baleta māksliniekiem pasaulē un arī to, ko mūsu baletam nozīmējusi pandēmija. "It kā jau mēs šos divus gadus, kad bija lokdauns, trenējāmies "zoom" platformā mājās, trenējamies katru dienu teātrī, kaut arī nebija izrāžu. Bet tagad, kad atsākusies slodze, sācies birums ar traumām, tostarp arī ar ļoti smagām - muskuļu plīsumiem, muguras traumām. Acīmredzot ar vienu treniņstundu nepietiek, mūsu ķermenis tomēr ir radināts pie tā, lai izrādes un slodze būtu regulāra," neslēpj mūsu baleta vadītājs. 

(sarunas fragments)

Gunda Vaivode: Vaclavs Ņižinskis ir leģendāra personība baleta vēsturē. Bet kas mums noteikti būtu par viņu jāzina, pirms skatāmies tieši šo dejas stāstu?

Aivars Leimanis: Šoreiz ir tas gadījums, kad es tiešām ieteiktu drusku sagatavoties izrādei – palasīt gan viņa biogrāfiju, gan drusku vairāk uzzināt par viņa lomām, jo šajā iestudējumā sīkās niansēs attēlota gan viņa dzīve, gan lomas, gan attiecības ar to pašu Djagiļevu, māti, sievu, draugiem.

Geke iegājis pat tādos sīkumos, ka neveikli paceltā kāja simbolizē Annu Pavlovu, dejojot Arabesku, ko viņa vecumā vairs nevarēja "pacelt". (smejas) 

Tātad jāzina arī tādas nianses, ko atpazīst tikai īstie baletnieki…

Tas pats "Rozes gars" – dabiski, ka kustības absolūti nav tādas, kādas bija Fokinam "Rozes garā", bet to var atpazīt pēc sarkanajām ziedlapiņām, pēc krēsla uz skatuves, pēc meitenes krēslā.

Bet Ņižinskis pats kā dejotājs – kāds viņš bija savā laikā?

Leģenda stāsta, ka viņš lēcis trīs metru tālumā. Varbūt pēc piecdesmit gadiem runās, ka viņš lēcis četrus metrus. (smejas) Bet viņš bija tas, kurš pacēla vīrieša deju, jo vīrietis pirms tam baletā bija kā stute balerīnai, kas viņu pieturēja. Bet ar Ņižinski sākās tieši vīrieša deja, un 20. gadsimts ir tieši vīriešu dejas gadsimts, kad attīstījās vīriešu dejas tehnika. Un Ņižinskis tam ir sākums.

Šis balets pirmizrādi piedzīvoja Štutgartē pirms sešiem gadiem. Vai tā horeogrāfu Marko Geku šobrīd varam uzskatīt par vienu no pašiem spēcīgākajiem horeogrāfiem pasaulē?

Neapšaubāmi, viņš ir labāko pieciniekā. Pēc Štutgartes šis balets iestudēts gan Cīrihē, gan Hanoverā, gan vēl šur tur un saņēmis neskaitāmus apbalvojumus. Ja man prasa, kam ir līdzīgs Marko Gekas rokraksts, es teiktu, ka nevienam – tas piemīt tikai viņam: šīs nenormāli ātrās kustības, turklāt tās nav pašmērķis. Teiksim, roka kustas tik ātri, ka uz skatuves vizuāli paliek pat ēna aiz tās. Dejotājiem tas bija milzīgs izaicinājums, jo sevi pilnībā jāpārvērš par automātu, par robotu, lai paspētu vienā sekundē veikt piecas kustības. Un visam tam pamatā ir ļoti dziļa doma un stāsts.

Mums šajā brīdī ir divi premjeri, kuri iestudējuši titullomu – Kristaps Jaunžeikars un Aidens Viljams Konefrijs. Vai viņi ir atšķirīgi?

Jā, abi ir ļoti atšķirīgi, bet abi divi – ļoti plastiski, emocionāli. Viņi abi divi tiešām ir mākslinieki ar lielo burtu. Un šī loma ir izaicinājums jebkuram! Reti kurš arī to var. Jo faktiski Ņižinskis pusotras stundas laikā no skatuves noiet ļoti maz. Viņa dejas materiāls ir vienkārši milzīgs. Pirmoreiz skatoties šo izrādi, domāju, kā vispār viens cilvēks to var iemācīties, kā to var atcerēties… 

Tieši par to arī preses konferencē stāstīja viens no titulvaroņiem – Aidans Viljams Konefrijs. Amerikānis, kurš četrus vai piecus gadus dzīvo Latvijā.

Un beidzamajos gados iemācījies latviešu valodu. Dažs labs visu mūžu te dzīvo un nevar iemācīties...

Ņižinska biogrāfija ir kaislību plosīta, tur parādās visas viņa dzīves fāzes – gan  jaunība un mīlestība, gan pēdējais posms. Kur īsti viņš savu dzīvi beidza?

Diemžēl psihiatriskajā klīnikā. 

Ar māksliniekiem tā dažkārt diemžēl gadās... Bez titulvaroņa baletā būtiska loma ir Djagiļevam – impresārijam Sergejam Djagiļevam, kurš rakstījis, ka “viņam piemīt zināma dvēseles bezkaunība un pieradums spļaut acīs, tas ne vienmēr ir viegli, bet gandrīz visos gadījumos lietderīgi”. Kā par savu varoni izteicās arī viņa atveidotājs Antons Freimans – nav labs cilvēks bijis tas Djagiļevs… Kā īsti ir ar impresārijiem? Tu arī esi impresārijs. Reizēm viņam droši vien jābūt ne pārāk labam cilvēkam, un tomēr...

Uzskatu, ka pirmām kārtām jāsagādā maksimāli labi apstākļi māksliniekiem, tad arī kvalitāte uz skatuves būs attiecīgā līmenī.

Un runājot par pārējiem mūsu solistiem, kuri atveido lomas baletā?

Te ir ļoti daudz it kā nelielu lomu, bet tās ir ārkārtīgi nozīmīgas. Šeit faktiski katram izrādes dalībniekam ir savs solo un sava lomiņa, te tiešām katram ir ko teikt. 

Baleta muzikālo partitūru veido tikai divi komponisti: Šopēns ar abiem klavierkoncertiem un Debisī ar "Fauna diendusu". Debisī vēl var saprast, jo Ņižinskis pats savulaik tai veidojis horeogrāfiju, bet Šopēna mūzika gluži nav tā dejiskākā!

Geka, studējot horeogrāfiju, reizēm iet pat pret mūziku. Ja mūzika ir ļoti lēna, viņam, gluži otrādi, kustības ir ārkārtīgi ātras, un otrādi.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv!