"Atsperes" viesis šoreiz ir pianists Rihards Plešanovs. Runājam par Dmitrija Šostakoviča skaņu pasauli un laika paralēlēm, kas ievīsies klavierkvarteta "Quadra" koncertā Latgales vēstniecībā "Gors" nākamnedēļ.

Ilze Medne: Tu esi radoši ļoti aktīvs mūziķis. Tavs darbības lauks ir plašs un žanriski ļoti bagāts! Šķiet, tu arī esi no pianistiem, kurš apgāž priekšstatu, ka pianists ir vientuļa sala, kas savā cellē pusgadu gatavo programmu un tad nu iznāk ārā un spēlē to publikai. Tavuprāt – vai pianists ir vai nav vientuļa sala?

Rihards Plešanovs: Gan ir, gan nav. Bet šajā gadījumā, ja runājam par Šostakoviču un manām attiecībām ar viņa mūziku, tās aizsākās vientulībā – aiz aizslēgtām durvīm. Gadus divus nevienam neteicu, ka es kaut ko tādu daru – mācos. Bet ir, protams, citas lietas, kas ir atvērtākas.

Tātad tam ir jābūt līdzsvarā – tu nevari būt tikai publisks: jābūt arī vientulības brīdim tavā profesijā.

Personīgi man – noteikti.

Šis ir laiks, kad meditatīvā un rituāliskā veidā jāsarunājas ar savu instrumentu viens pret vienu. Jāveido arī tādas attiecības. 

Bet kādēļ Šostakovičs? Ir ļoti daudz lielu un nozīmīgu darbu, kas varētu būt kā Everests, kurā uzkāpt. Šostakoviča 24 prelūdiju un fūgu Everestā kāpj tikai retais. Kādēļ tev šis Everests likās tik iekārojams?

Atbilde ir diezgan vienkārša: mans iepriekšējais lielais projekts bija albuma ierakstīšana, kurā izvēlējos dažādus 20. gadsimta autorus un pieliku klāt dzeju – tas bija ļoti raibs ietvars. Daudz domāju un lauzīju galvu par šo konceptu – lai tas neizklausās ļoti raibi, bet darbi cits citu papildina. Pieliku milzīgas pūles. Un tad par manu mērķi kļuva atrast autoru, kas manā vietā šo dramaturģiju jau ir veicis, un kaut kā uzdūros Šostakovičam, kurš savas prelūdijas un fūgas šajā ciklā sakārtojis pēc kvintu apļa principa. Katrā ziņā uz cikla vidu tonalitāšu zīmju skaits sabiezinās – ir gan Fadiēzmažors, gan soldiēzminors, bet uz cikla beigām atkal ir tīra tonālā pasaule. 

(..) Otrs iedvesmas avots bija pianista Svjatoslava Rihtera dienasgrāmata, kurā viņš raksta, ka viņa repertuārā ir tikai dažas, viņaprāt, tuvākās [Šostakoviča cikla prelūdijas un fūgas], un viņš tā kā neatzīst visas par vērtīgām. Un pats Šostakovičs viņam par to esot allaž tā klusi iebildis – nu, kāpēc gan tu nevarētu to visu nospēlēt kā ciklu? Kaut kas man no tā iekrita sirdī… 

Kas ir tas, kas šodien ir aktuāls šajā mūzikā? Kāpēc tev šodien gribas šķetināt tos noslēpumus, kurus Šostakovičs toreiz iekodēja savā ciklā? Jo viņš tajā kaut ko stāsta par sevi. Bez vārdiem.

Jā, pareizi tu saki – tur ir daudz kas iekodēts. Un ir ļoti interesanti par to domāt un mēģināt pietuvoties.

Piemēram, ir tādi brīži: it kā viss iet ļoti loģiski, bet ik pa laikam viņš kādu frāzi atkārto – kaut ko pasaka vēlreiz, bet tu nesaproti, kāpēc. Arī rakstot vēstules, Šostakovičs daudzkārt tekstā kaut ko atkārto. Ja viņš saka: man ir ļoti, ļoti, ļoti labi, tas nozīmē kaut ko pilnīgi citu!

Kaut ko līdzīgu saskatu arī viņa mūzikā – ka ne viss ir tā, kā izskatās. Daudz kas patiesībā var nozīmēt kaut ko pilnīgi pretēju.

Visas Šostakoviča prelūdijas un fūgas izskanēs 15. februārī "Hanzas peronā". Tā ir īpaša vieta, vai ne? Kā tu tur juties toreiz, pirms diviem gadiem? Un kā būs šogad?

2024. gadā spēlēju vestibilā, kur ir ļoti laba akustika. Bet tagad "Hanzas perons" aizsācis klaviermūzikas svētdienas. Aizgāju uz pirmo koncertu, kurā uzstājās brīnišķīgā šveiciešu pianiste Silvija Kurvasjē… Klavieres atrodas līdzās skatītāju tribīnei, izgaismotas tādā kā aplī: "Hanzas perona" komanda izveidojusi ļoti intīmu un skaistu atmosfēru! Ir visas priekšrocības, lai laba sajūta rastos gan klausītājiem, gan mūziķiem! Speciāli uz šo koncertciklu tik vests Yamaha firmas flīģelis.

Bet jau nākamnedēļ tevi gaida skaists ceļojums kopā ar taviem domubiedriem – klavieru kvartetu "Quadra". Dosieties uz Latgales vēstniecību "Gors". Arī tā tev ir īpaša vieta, kur ierakstīji arī savu solo albumu.

Jā, "Gors" patiesi ir ļoti īpaša vieta! Vēl īpašāka tā kļuva pandēmijas laikā, kad mani šeit uzaicināja nospēlēt koncertu 24 cilvēkiem…

Tas bija brīdis, kad nekas radošs nenotika. Par to milzīga pateicība "Goram" – tas man personīgi bija liels un radošs grūdiens. Paldies Ilonai Rupainei, ka viņi mūs tagad ņem pretī ar šo programmu! 

Kas būs ciemkukulī?

Pirmkārt, ciemkukulī būs Pētera Vaska Klavieru kvartets, ko esam atskaņojuši pirms gadiem desmit. Principā tā bija tāda iekšējā sajūta – ka paiet kaut kāds laiks, un gribas atkal atgriezties pie Pētera Vaska, lai paskatītos, kas pa šo laiku tevī ir noticis un kā šī mūzika tevī rezonē. Ņemot vērā arī visu apkārtējo kontekstu – to, cik ļoti sabiedrība vairākās sfērās dalās divās daļās… Cik ļoti uzskatāmi dominē ļaunais spēks un šķiet, ka tikai kāda mazākā daļa tiecas pēc gaismas un redz šo gaismu, taču tā ir intīmāka un klusāka pret masīvo. Taču Vaska gadījumā kaut kā ir tā cerība par gaismas uzvaru! Tas, ka Pēterim šogad ir apaļa jubileja – tas tā vienkārši sakrīt.

Tātad mūzika kādā brīdī atrod jūs pati! Un kā jūs atrada Rihards Štrauss un viņa Klavieru kvartets? Tas ir kas gluži diametrāli pretējs – jauna cilvēka rakstīts opuss, kurā cirkulē visa dzīvības sula!

It kā jā, taču dziļāk paklausoties, var atrast jau tās īpašības, kuras pazīstam Štrausa simfoniskajā mūzikā. Bet piekritīšu tev, ka šajā kvartetā vairāk ir Brāmsa un Šūmaņa iespaids. Katrā ziņā mēs, kvartets Quadra, ik pa laikam iegādājamies kāda hrestomātiska skaņdarba partitūru, kādu laiku tā mums stāv atvilktnē, un tad vienkārši pienāk brīdis, kad to izvelkam ārā, pretnostatām pēc formas un arī pēc apjoma, un iznāk vēl viens tikpat jaudīgs opuss kā Pētera Vaska Kvartets. 

Un trešais skaņdarbs jūsu programmā ir jaundarbs, kura autors ir Ernests Valts Circenis.

Ar Ernestu līdz šim daudz bijām runājuši par mūziku, nesen arī ieskaņojām viņa trio, kas rakstīts neparastākam sastāvam – altam, čellam un klavierēm. Mūs uzrunāja viņa skaņas valoda. Arī šajā koncertā, manuprāt, Ernests ļoti labi iederas, jo starp abiem intensīvajiem opusiem ir kaut kas diametrāli pilnīgi pretējs. Ernests vairāk iet skaņas trauslā pieskāriena dziļumā. Viņa mūzikā viens piano principā ir skaļākā gradācija. Ir pat četri piano! Ernests pēta tieši šo aspektu. Ja viņa iepriekšējos darbos jutu, ka viņš vēl atrodas meklējumos, tad šis, manuprāt, jau ir tāds skaņdarbs, kurā viņš kā komponists šajā stilistikā jau ir nobriedušāks.

6. februāra koncertā redzēsim izmaiņas klavierkvarteta "Quadra" sastāvā. Vēlot labu veselību Arvīdam Zvagulim, klausītājiem atklāsim, ka jau koncertu Dobelē nospēlējāt kopā ar citu pirmo vijoli – Daniilu Bulajevu, "Klasikas" šīgada rezidences mākslinieku. Kādas krāsas viņš ienes jūsu stabilajā vīru kvartetā, kur parasti līdz ar tevi muzicē Arvīds, Pēteris Trasuns un Kārlis Klotiņš?

Viņš ir vienkārši apbrīnojams mūziķis! Turklāt viņš ir ārkārtīgi elastīgs mūziķis un ļoti ātri piemērojas apstākļiem. Esam tiešām labi saspēlējušies. Domāju, ka arī mēs – pārējie trīs mūziķi – maināmies tajā brīdī, kad viņš ir ar mums. Daniils ir pieradis būt līderis, un to jūt – viņa enerģija ārkārtīgi ietekmē mūsu kvarteta šībrīža skanējumu, un tas ir liels gods un prieks, ka Daniils ir mūsu vidū. Un lai Arvīdam laba veselība!

Vairāk – audioierakstā.