Latīņu un svinga ritmi, franču šansons, hiphops, džezs un kora mūzika mazliet neierastākā skanējumā izcilas un profesionālas radošās komandas sniegumā – jau 10. oktobrī Rīgā, VEF kultūras pilī pirmizrādi piedzīvos jauns mūzikls "ZUM ZUM".

Tā izveidē apvienojušies divi talantīgi un jauni komponisti - Nīderlandē dzīvojošā Laura Polence un Raimonds Petrauskis, stāstu radījuši Edgars Niklasons un Annija Putniņa, dziesmu tekstus - Andris Akmentiņš un Raimonds Petrauskis.

Ar Anniju Putniņu jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā.

Mūzikli ir mūsu šīsdienas aktuālā tēma, kas caurvij visu sarunu. Runāsim pēc mirkļa arī pavisam jaunu mūziklu ar nosaukumu "Zum Zum", kam pirmizrāde būs 10. oktobrī, bet gribēju sākt no plašāka skatpunkta. Kas tev pašai ir mīļākie, iecienītākie, tuvākie mūzikli?

Nu jā, es jau baidījos, ka šis jautājums tiks uzdots! (smejas) Es tik daudz esmu visu kaut ko klausījusies, ka vairs pat nevaru saprast. Pirms devos mācīties uz Londonu, zināju tikai Leonardu Bernsteinu – protams, "Vestsaidas stāsts", un Endrū Loidu-Veberu, kā mēs visi zinām - "Operas spoks", "Kaķi" un tā – viss pēc kārtas! (smejas) Un tad, kad es sāku šo žanru apgūt padziļināti, tad, pirmkārt, notika mana sastapšanās ar komponistu Stīvenu Sondheimu, kas mācījies no Leonarda Bernsteina, orķestrējis arī visus viņa mūziklus, un, starp citu, dažām dziesmām bijis arī teksta autors – tieši "Vestsaidas stāstā". Stīvens Sondheims ir specifisks, ļoti laikmetīgs, viņš, manuprāt, tikai tagad kļūst pa īstam aktuāls. Ģeniāli ir tas, ka viņi paši raksta arī tekstus – viņi ir gan mūzikas, gan teksta autori – arī Stīvens Švarcs, slavenā kases grāvēja "Wicked" autors. Viņš varbūt nedaudz vairāk velk uz popmūziku, viņam ir brīnišķīgs mūzikls "Maiznieka sieva", ko mēs arī te fragmentāri iestudējām skolā pagājušogad. (..)  Man patīk gan lielie, gan mazie mūzikli – tādi, kuros nav vajadzīga traka scenogrāfija. Tāds mazāks formāts mani arī interesē un patīk. (..) 

Mēs Latvijā, šķiet, vairāk zinām klasiku - "Mūzikas skaņas", Endrū Loida-Vebera mūziklus, Bernsteinu. Bet ja tīmeklī pameklējam, kas ir labākie šībrīža mūzikli, parādās tādi nosaukumi kā "Next to Normal", "Hamilton", "The Book of Mormon". Tie, šķiet, zināmi vien tiem, kuri brauc uz Londonu un skatās tos klātienē. Vai vispār mēs Latvijā zinām, kas notiek mūziklu pasaulē? Tu jau nu noteikti zini!

Es nezinu! Es vairs nespēju izsekot līdzi, jo viss ļoti strauji mainās.

Mums ir brīnišķīgi paveicies, jo pēc Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas absolvēšanas divas meitenes mācās Brodvejā, bet Gustavs Melbārdis – Londonā. Un es viņiem visu laiku prasu, lai viņi ziņo, kas tagad tur ir aktuāls. Jo nespēju tam vairs pati izsekot.

Bet jaunā paaudze spēj – viņi zina tieši šos mūziklus, tāpēc es pati pastiprināti aicinu jauniešus apgūt tieši vēsturi un klasiku, uz kā viss balstās – Rodžersu, Bernsteinu. Bet paši jaunieši interesējas tieši par to, kas tagad aktuāls. Londonas un Amerikas skolās viņiem problēmas sagādā tieši pamati, jo stilistiki mūsdienās vairāk aktuāla ir tieši popmūzika un žanru sajaukums, hiphops, soulmūzika. Mani favorīti mūziklu jomā ir zelta laikmets, zelta repertuārs, arī dziedāšanas maniere ir tāda, kur dziedātājiem nepieciešama akadēmiskā bāze. Bet vecos mūziklus jau arī tagad ieskaņo jaunās skaņās, jaunā veidolā. Tagad popmūziķi piedalās mūziklos un dzied tās pašas "Mūzikas skaņas". Ariana Grande savā dziesmā ielikusi fragmentu no tā. Tā ka mums ir kaut kā viltīgi jāparāda arī klasika.

Kā Latvijas kultūras vidē klājas mūzikla žanram? Visu laiku ir kaut kādi mēģinājumi, latviešu komponisti rada jaunus darbus – varbūt ne vienmēr tie tiek saukti par mūzikliem, bet par muzikālām izrādēm gan. Kopš tu Rīgas Doma kora skolā izveidoji mūziklu dziedāšanas nodaļu, šī vide attīstās, tagad arī Dailes teātris sadarbībā ar Latvijas Mūzikas akadēmiju uzņēmis aktierus ar muzikālu ievirzi. Kā tu šo vidi Latvijā raksturotu?

Sākums bija grūts, bet tagad mums jau ir vairāk nekā 20 absolventu, un, ja viņi kaut kur pasaulē kaut ko dara, tas ir brīnišķīgi un apsveicami. Viņi šo vidi Latvijā veicina, viņiem ir tas dzinulis iekšā, viņi to dara un mums nebūs no tā izbēgt. Es jau tā kā bišķi esmu nomierinājusies, jo tā sniega bumba sākusi velties, un tur viss notiek.

Vienīgi komponistiem ir bail kaut ko nosaukt par mūziklu – tā ir tendence, ko esmu pamanījusi: lai tikai būtu kaut kas no rokoperas žanra. Varbūt tāpēc, ka liekas – tad tam uzreiz jābūt kā zīmolam, kā "Operas spokam", kur lustras krīt. Tas joprojām ir strīdīgs jautājums, kā mēs to definējam. Bet ja tur ir deja, sižets, teātris un mūzika kopā – var jau saukt to par lugu ar mūziku. Bet mums taču ir Raimonda Paula "Meža gulbji", Jāņa Lūsēna "Agrā rūsa", "Sniega karaliene", "Kaupēn, mans mīļais", Kārļa Lāča "Oņegins", "Pūt, vējiņi!" Vajag radīt to jauno arī, nevajag baidīties. Vajag mēģināt! (..) Pagājušogad Doma skolā jaunieši izdomāja, ka viņi taisīs paši savu oriģinālmūziklu angļu valodā – viņiem kaut kā vieglāk rakstās tā. Tāds pirmais mēģinājums. Protams, ir grūti konkurēt ar "Veco zābaciņu", bet ir jādara! Jo nevar jau zināt – varbūt tagad tas nav aktuāli, bet varbūt pēkšņi tas vēlāk kļūs aktuāls. Tā pasaulē noticis ar daudz ko. (..) 

Kas, tavuprāt, ir galvenās kvalitātes, kas mūziklu padara par zelta repertuāru?

Melodijas. Vadmotīvi. Tēmas. Ja tēma ir forša un visiem patīk, tad jebkādā veidā to varēs izpildīt un tā dzīvos savu dzīvi. Mūzika un melodija ir ļoti, ļoti svarīga.

No 10. oktobra vairākos koncertos vairākās Latvijas pilsētās tiks izrādīts pavisam jauns mūzikls, kura nosaukums ir "Zum Zum". Vai tajā būs runa par bitēm?

Kaut kādā ziņā – jā! Mūzikls ir par koristiem – par kori un tā diriģentu, par viņu dzīvi, ikdienu, aizkulisēm un sapņiem. Tas, man liekas, latviešiem ir ļoti aktuāli – mēs mēģinām savienot Brodveju ar Latviju, lai tēma ir aktuāla. Nosaukums radās nejauši, tērzējot pie kafijas tases ar kolēģiem un radošo grupu. Tas nav bērnu mūzikls, un tas arī īsti nav par bitēm, lai gan šis ir mūzikls par kori "Alveare", un tas latīniski nozīmē – bišu strops! Un tad nu viss tur tā vienkārši savijās kopā – likās skanīgi un mūziklīgi.  Dziesmu svētku sakarā bijuši visādu nosaukumu koncerti - "Augšup", "Kopā", ļoti filozofiski. Mēs vienkārši nespējam konkurēt ar tādiem ļoti nopietnajiem nosaukumiem, un tad nu lai arī ir tas "Zum Zum". Manai meitai ļoti patīk. Domāts jebkādai vecuma grupai, bet tas nav bērnu mūzikls, teiksim tā.

Kam radās ideja?

Jā, izjūtu atbildību par to visu! (smejas) Valsts Kultūrkapitāla fonda konkurss piespiež tevi – ka vajadzētu tomēr tajā lauciņā kaut ko darīt. Man gribējās šoreiz nevis kaut ko atjaunot vai aicināt kādu ļoti pieredzējušu komponistu, bet mēģināt noriskēt, jo Laura Polence ir mana klasesbiedrene no Rīgas Doma kora skolas laikiem. Viņa tagad jau 11 gadus dzīvo Amsterdamā, ir džeza mūziķe, abas pabeidzām arī diriģēšanu. Laura komponē, un viņa noteikti plašākai sabiedrībai Latvijā patiesībā ar slaveno bērnu raidījumu "Tutas lietas" – visas tajā skanošās dziesmas ir viņas dziesmas. Lauras dziesmas ir ļoti melodiskas! Viņa radījusi arī mūziklu "Emija un Rū", un Laura raksta diezgan mūziklīgi. Viņa, starp citu, raksta mūziku arī bērnu raidījumam "Ukulele", kurā piedalos kopā ar aktieri Uldi Siliņu – tāds bērnu muzikālais raidījums, kura sakarībā es viņu iepazīstinājuar Raimondu Petrauski, jo Laura visu laiku nevar būt klātienē: viņa mums atraksta melodiju, Raimonds aranžē, un tad dzīvajā šos raidījumus ierakstām. Raimonds ļoti piestrādājis pie Lauras mūzikas, abi ļoti labi sadarbojas, un es šo sadarbību pamanīju. Raimonds pats ir brīnišķīgs mūziķis, un es vienkārši sapratu, ka tā tam jānotiek. Galvenais, lai viņi nesastrīdas līdz projekta beigām, bet tas viss joprojām ir brīnišķīgi – tā  ir lieliska savienība! Idejas, ko viņi kopā saliek un kā viņi pienākumus sadalījuši – man  liekas, rezultāts ir ļoti labs.

Vairāk – audioierakstā.