"Andreja klātbūtne joprojām "Osirisā" jūtama… Pilnīgi katrs priekšmets, šķiet, nes viņa auru. (..) Viena nodaļa veltīta tieši viņam, jo man likās, ka bez tā nevar iztikt: te ir stāsts par to, kāds viņš ir draugs, par to, kāds viņš ir restorāna vadītājs. Ļoti, ļoti trāpīgi viņu raksturojusi Aina Matīsa, sakot, ka Andrejam vienmēr un visur bija par šauru. Gan fiziskā nozīmē – ņemot  vērā, ka viņš bija ļoti gara auguma, gan simboliskā nozīmē – viņš bija daudz, daudz, daudz lielāks nekā vide šeit ap viņu, un viņa vēlme bija ievest gan Eiropu Latvijā, gan Latviju aizvest uz Eiropu. Tas ir apbrīnojami!" saka grāmatas "Osiris. Sākums" autore Anete Konste.

Arī grāmatas vāks ir ļoti īpašs visiem, kas zina šo kultūrvietu: tā attēlojumā ir marmora plāksne, kuru atpazīs katrs, kas jebkad bijis kafejnīcā "Osiris". Grāmatas oficiālā atvēršana notiks 5. jūnijā.

Ilze Medne: Šī grāmata arī jums tikai šorīt rokās nonākusi. Kāda ir sajūta – turēt gatavo izdevumu? Cik ilgs darbs aiz tā stāv?

Anete Konste: Esmu ļoti priecīga! Laikam pusotrs gads bija tapšanas process, protams, ar pauzēm: sākumā veicu intervijas un tad bija rakstīšanas process – kā jau tas mēdz būt: ar iekritieniem un tad atkal tādiem uzrāvieniem.

Kafejnīcas dibināšanas gads ir 1994. gads, līdz ar to nekāda jubileja īsti nav piemērojama.

Bija vēlme, lai grāmata iznāktu pagājušogad, bet nepaspējām. Bet principā tā ir dāvana "Osirisam" 30 gadu jubilejā. 

Kāpēc tieši "Osiris. Sākums"? Jo grāmata sniedz daudz ko vairāk nekā tikai sākuma ieskicējumu, jo tas ir ļoti vērtīgs. Tas ir stāsts par 90. gadiem, par to, kā tapa jaunā pasaule Latvijā, kā mēs mainījāmies, kas bija cilvēki, kas to veicināja un kas to garaini kurbulēja. Kāpēc tomēr romāna nosaukumā iekļauts vārds "Sākums"?

Pirmkārt, sākums tāpēc, ka tomēr ir ļoti interesanti, ka tas viss sākās ļoti netradicionālā veidā. Tā bija vienīgā Sorosa kafejnīca pasaulē, kas kaut kādu brīdi piederēja Sorosa fondam. Otrkārt, "Osiris" ir kā simbols kārtīgai kafejnīcai, kādu mums Rīgā, ir ļoti, ļoti maz, Tā ka 30 gadi ir tikai sākums. Līdz ar to tāds darbs ar skatu nākotnē, jo ceram, ka šī vieta noturēsies un mums būs, līdzīgi kā citās lielās Eiropas pilsētās, arī tādas vecas, vecas kafejnīcas. Simtgadīgas.

Stāsti par kafejnīcu "Osiris" ir leģendāri. Arī mājaslapā jau uz 25. gadskārtu redzam brīnišķīgu 25 sarunu esencīti, kur ļoti daudzi kultūras ļaudis stāsta par to, kā savulaik bijuši saistīti ar "Osirisu". Un tie ir stāsti ne tikai no tiem ļaudīm, kas "Osirisu" apmeklējuši, bet no tiem, kas to veidojuši, kas "Osirisā" strādājuši. Tas lielais ieguvums, ka šeit nav, teiksim, stāsts tikai par to eliti, kas var būt kultūras elite, kas nāca uz šo kafejnīcu, bet tas ir stāsts arī par tiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, kas veidoja šo kafejnīcu un dara to joprojām. Tas ir veiksmes pamats.

Jā, Vitai Matīsai, kura bija klāt "Osirisa" šūpulim, noteikti nepatiktu, ka jūs lietojat vārdu "elite", jo viņa uzskata, ka pirmsākumos tā bija nosacīti demokrātiska vieta. Citi atkal uzskata, ka nē.

Tur arī ir interesantas tās pretrunas, kā katrs redz šo vietu: daži – kā savu jaunību, kurā aizvadījuši savus nabadzīgākos gadus, daži – kā snobiskāku vietu. Kurš veidoja un kurš nāca – tur bieži tās lomas pārklājas.

Vairāki cilvēki tur ir pastrādājuši un tad kļuvuši tikai par apmeklētājiem. Un daži tur ir izauguši – piemēram, mākslinieku bērni, kuri uz "Osirisu" nu jau ved savus bērnus. Un suņi tur ir ar saviem spilventiņiem sēdējuši. (Smejas.)

Kāds, Anete, ir jūsu stāsts? Vai esat viens no šādiem bērniem?

Lai gan mana mamma (Ventspils starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas saimniece Andra Konste – red.) ir tur gājusi, tomēr viņa nebija pastāvīgā apmeklētāja, kura tur dirnēja.

Es īstenībā esmu vērojusi šo kafejnīcu no malas, un man vienmēr tas bija tā: nu, tad visi kultūras ļaudis ies tur apspriest, tad jau visi tur aprunās. Mans redzējums ir grāmatas priekšvārdā izlasāms,

tā ka jebkurš, kurš nopirks grāmatu, to varēs izlasīt. Tur esmu ielikusi savas domas, jo pārējā grāmata ir vairāk tāda kompilācija no cilvēku atmiņām un tā, kas pieejams presē. Mana viedokļa ir maz, jo maz tur pati esmu bijusi. 

Bet skats no malas kaut kādā ziņā palīdzējis paskatīties uz to ar vēsu prātu, bez emocijām?

Droši vien. Grūti saprast, kā būtu citādi, tad es droši vien rakstītu vairāk pirmajā personā, un tad tās manas atmiņas varbūt kaut kā būtu pretrunā ar citu atmiņām. Varbūt savas atmiņas es liktu kā prioritāras – ka tās ir īstās. Bet šajā gadījumā man bija pat interesanti, ka bija kaut kādas atmiņas, ko gandrīz visi stāstīja;

bija leģendas, ko visi atcerējās, un tad bija pilnīgi pretrunīgas lietas, kur viens teica vienā veidā, un otrs – citā. Dažas no šīm epizodēm atstāju arī grāmatā, atspoguļojot abu pušu viedokļus. 

Mani neizsakāmi iepriecina, ka grāmatā ir diezgan daudz faktoloģisku un tiešu atsauču: tur ir publikācijas no preses, tur ir oriģinālās ēdienkartes, līdz ar to ir patiešām absolūta, simtprocentīga ticamība visam tam, ko lasu. Tā nav fantāzija. Tas bija jūsu mērķis – piedāvāt diezgan lielu dokumentālo darba daļu?

 

Man uzreiz bija skaidrs, ka tas nebūs romāns. Līdz ar to, ja pieturies pie faktiem, fantāzijai atliek maz vietas – lai arī tiek minēts, ka tā ir fantāzija. Bet tas, ka tur būs daudz laikmeta liecību, cik nu to ir saglabājis, būs ēdienkaršu bildes un Andreja Žagara apsolījumi atdot parādus – tā bija sākuma iecere.

Ka teksts ar vizuālo materiālu būs tādā simbiozē.

Grāmatai zināmā mērā piemīt arī dramaturģija, kas mums tiek parādīta ar krāsainām lapām, jo, piemēram, atsevišķi grāmatā lasāmas baltās lappuses ar melniem burtiem, un tad pēkšņi grāmatas vidū ir melnas lapas ar baltiem burtiem. Nodaļas virsraksts ir "Rekets". Un tad ir skaidrs, ka bijis kaut kas pavisam, pavisam nopietns.

Tas jāprasa grāmatas dizaineram Ģirtam Reinikam, lai viņš pastāsta par tām krāsām – man liekas, tie dzeltenie toņi ir no "Osirisa" sienām, jo tur ir nedaudz arī par interjeru.

Doma bija, lai cilvēks var ne tikai grāmatu lasīt vienā piegājienā, bet arī paņemt, pašķirstīt, izlasīt vienu nodaļu, paspēlēties… Man liels prieks, ka tas izdevies. 

Bet bilžu ir patiešām daudz, un tās ir ļoti labas, lai gan deviņdesmitie gadi jau parasti neizceļas ar kvalitatīvām bildēm.

Mums likās, ka bilžu ir krietni par maz, bet labākās centāmies tur iekļaut. Liela daļa cilvēku, ko es intervēju, teica – jā, jā, man mājās jābūt kādām bildēm, bet beigās daļa pazuda ar visām bildēm… Tāpēc es būtu priecīgāka, ja visi intervētie ļaudis parādītos kādā no bildēm, bet nu – domāju, ka sajūtu ziņā arī tādam cilvēkam, kas nekad nav bijis "Osirisā", ir ieskats tik un tā.

Kas ir šie stāstītāji, kas jums intervijās stāstīja? Kā izveidojāt šo ļaužu loku?

Prasīju "Osirisa" izveidotājiem, kuri man ieteica atkal tālāk.

Bija skaidrs, ka intervēšu Vitu Matīsu; viņa man ieteica Brigitu Borgu, kura bija kultūras vadītāja "Osirisa" izveidošanās laikā. Un tad kādi atslēgas darbinieki, kuri piekrita, Jānis Jenzis, piemēram. Tad vēl bija klienti, kurus nevarēju neintervēt – piemēram, Aivars Vilipsons.

Mēģināju uztaisīt kaut kādu miksli, un skaidrs, ka varētu intervēt bezgalīgi. Bet kaut kādā brīdī tai grāmatai bija jāiznāk un intervēšanās procesā bija jāapstājas. Labprāt būtu gribējusi ilgākas sarunas ar šiem cilvēkiem, tad viņi atcerētos vēl interesantākas lietas. 

 Grāmatā lasāmi arī Aivara Vilipsona suneti – tādas mazas, miniatūras formiņas, kas tapušas tieši "Osirisā".

Tas gan man ir personisks stāsts, jo

Aivars Vilipsons manai mammai sūtīja daudzus sunetus. Viņam pašam pa to laiku zuda telefoni, un tad mamma nolēma visus sunetus saglabāt, un es biju tā, kas viņus pārrakstīja no telefona datorā, kad tika nolemts par labu šai grāmatai.

Un, tā kā viņi tapuši gandrīz tikai "Osirisā", likās, ka viņi būtu iekļaujami šajā grāmatā kā tāds radošs darbs, kas radies tīri vienā kafejnīcā.

Grāmata ir it kā par "Osirisu", bet patiesībā man ir sajūta, ka grāmata ir arī par Andreju Žagaru.

Protams, neizbēgami

Andreja klātbūtne joprojām "Osirisā" jūtama… Ne pilnīgi visi, ko es intervēju, atsaucas uz Andreju. Pilnīgi katrs priekšmets, šķiet, nes viņa auru.

Līdz ar to es centos nekoncentrēties uz viņu, ņemot vērā, ka par viņu jau ir un būs vēl atsevišķas grāmatas par dažādiem Andreja personības aspektiem. Viena nodaļa veltīta tieši arī viņam, jo man likās, ka bez tā nevar iztikt: te ir stāsts par to, kāds viņš ir draugs, par to, kāds viņš ir restorāna vadītājs.

Ļoti, ļoti trāpīgi viņu raksturojusi Aina Matīsa, sakot, ka Andrejam vienmēr un visur bija par šauru. Gan fiziskā nozīmē – ņemot  vērā, ka viņš bija ļoti gara auguma, gan simboliskā nozīmē – viņš bija daudz, daudz, daudz lielāks nekā vide šeit ap viņu, un viņa vēlme bija ievest gan Eiropu Latvijā, gan Latviju aizvest uz Eiropu. Tas ir apbrīnojami!

Ļoti, ļoti pietrūkst viņa kā cilvēka un kā personības.

Un pietrūkst arī cilvēku, kuram nauda, bizness nav galvenais, bet patiesībā kaut kādā ziņā viņš to visu darīja nesavtīgi un darīja kultūras sabiedrības labā.

 Jā, protams, bet skaidrs arī, ka nauda viņam patika...

 ... bet tas nebija mērķis.

Tas galīgi nebija mērķis. Visi tālākie viņa restorāni – idejas viņu vadīja ne tur, kas minēts arī grāmatā. Nebija nekādu biznesa plānu un pamatojumu, bet

interesanti, ka "Osiris" ir vienīgais, kas izdzīvojis, un grāmatā ir arī minējums jeb atbilde, kāpēc tas tā, kāpēc tieši "Osiris" ir tas, uz kurieni mēs joprojām dodamies.

Un paldies arī par nodaļām, kas veltītas Operas laikam un tam ļoti sāpīgajam krīzes brīdim… Grāmatā ir daudzi ļoti interesanti fakti, kurus aicinātu lasīt pašiem, kas atklāj vai atgādina to, kā bija liktenīgajā 2008. gadā, kad par mata tiesu izšķīrās daudzu kolektīvu, orķestru un arī operas liktenis.

Likās, ka tas jāpiemin, jo tas ietekmēja Andreju: gan kā personību, gan arī viņa restorānu biznesu, ņemot vērā, ka viņš mēģināja atrasties uz diviem krēsliem – gan kā biznesmenis, gan kā operas vadītājs. To nevarēju ignorēt, jo tas bija liels notikums tobrīd Latvijā un viņa dzīvē. 

Ir arī atsevišķas nodaļas par mūziku "Osirisā", un ir daudz brīnišķīgu stāstu par to, kā, piemēram, ar mūziku bija iespējams "Osirisā" ietekmēt klientu loku un tikt vaļā no tiem, kurus varbūt nemaz tik ļoti negribējās. Un viens no tādiem atbaidīšanas līdzekļiem bija… klasiskā mūzika 90. gados.

Arī man tas likās ļoti interesanti, ka tajā laikā visur skanēja, Vitas Matīsas vārdiem sakot, troksnis, un līdz ar to

Vita Matīsa ielika diezgan stingrus pamatus, kāda mūzika skanēs "Osīrisā". Bija interesanti, ka tur bija rīta, dienas un vakara mūzika – tie bija Vitas dotie diski, kas bija atzīmēti ar krāsām, līdzīgi kā grāmatas lapas. Mūzika bija ļoti, ļoti svarīga.

Kā Brigita Borga stāstīja, tas bija arī veids, kā likt justies neērti cilvēkiem "Osīrisā". Piemēram, reketieriem, izdzirdot klasisko mūziku, tas bija pietiekami neērts brīdis. (Smejas.)

Grāmatā arī lasām, ka leģenda vēsta, ka kādā karstā jūlija sestdienas rītā, kad robeža starp iepriekšējās nakts ballītes beigām un brokastu sākumu bija viegli izplūdusi, Matīsa pieķērusi darbiniekus nopietnā šīs kārtības pārkāpumā. Nogājusi lejā, lai pasūtītu savu ierasto kapučīno, bet tur uz visskaļāko skanējusi Edīte Piafa, kas man vispār patīk. Bet ne jau deviņos no rīta.

Šausmīgs pārkāpums! (Smejas.)

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV