Sestdienas “Atsperes” viesis - aktieris Gundars Grasbergs. Viņš ir kuršu vadonis Pudiķis Raiņa jaunības traģēdijā “Indulis un Ārija”, kam 20. septembrī pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī.

Sarunā - par skatuvi, dzīvi ārpus tās, kontrabasu, bērnu mācīšanu un prokrastinēšanu.

Nacionālajā teātrī šovakar Raiņa traģēdijas “Indulis un Ārija” pirmizrāde. Vakar īpašo viesu izrādē man blakus sēdēja komponists Arturs Maskats, kurš atcerējās viņa komponēto mūziku šai lugai Dailes teātrī pirms 40 gadiem. Viņš noteica - nu jā, koris, ko tad citu, man arī bija koris. Jūsu iestudējumā ir Ērika Ešenvalda mūzika un "dzīvs" koris, turklāt kāds - Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Ko tas maina tavā aktiera izjūtā, kad darbojas vēl tāds milzīgs sastāvs un dzīva mūzika ir līdzās?

Tas ir neaprakstāmi, ka 50 cilvēki veido atmosfēru "dzīvajā", tepat uz vietas. Mēs visu laiku strādājām ar ierakstiem tajās vietās, kur iecerēta mūzika,

koris jau bija veicis demo ierakstus, bet tad pienāca brīdis, kad viņi atnāca un apsēdās zālē, un bija sajūta, ka tirpas skrien pa kauliem, ka dzīvā enerģija ceļ šo mūziku.

Uzdevums ir saslēgties kopā ar viņiem. Mēs par sevi spēlējam ludziņu, bet mēs to stāstu stāstām ar viņiem kopā. Tas ir elements, kas brīnišķīgā veidā veido atmosfēru ainām.

Tur tev jāpiekrīt pilnīgi noteikti. Divas pirmizrādes divās blakus dienās - Dailes teātrī “Orākuls”, Nacionālajā teātrī - “Indulis un Ārija”. Digitālais pret analogo. Par ko tu esi - kompaktdisku vai skaņuplati? Jo abi ir labi.

Skaidrs, ka laiks iet un bez digitālā neiztikt nekur, bet

teātris tomēr ir dzīvā, analogā māksla. Mūsu iestudējuma gadījumā mēs mikrofonus neizmantojam, nav apskaņots nekas.

Tas pat liekas kā solītis atpakaļ - tikai ar dzīvu vārdu un dzīvu dziedāšanu zālē tikt līdz skatītājiem. Protams, tas bija arī izaicinājums - gandrīz katrā izrādē uz lielās skatuves tiek izmantoti mikrofoni, bet tomēr jāspēj runāt tā, kā šis teātris bija būvēts, lai mēs tur stāvētu un ar sevi piepildītu zāli.

Ar režisori Indru Rogu jūs droši vien daudz esat runājuši par to, ar kādu domu gribat piepildīt šo lugu šodien. Kā tu teiktu?

Klausoties Ērika Ešenvalda mūziku un saprotot lugas tēmu, man tā ir lūgšana par Latviju. Tur ir tik milzīgas saistības ar šībrīža situāciju. Par to ir daudz runāts, režisore arī daudz ir savas domas par to izteikusi.

Tas ir mūsu liktenis. Tad tā bija saujiņa kūru, tad zemgaļi, tagad ir noformējusies Latvija, bet viņa ir maza. Kā Raiņa Mintauts saka, tas ir smilšu grauds, kuru jebkurā brīdī kāds iedomāsies un gribēs samalt, izcept un apēst.

Bet tomēr latvji ir spītes cilts. Sīka spītes cilts.

Indulis to saprata. Viņa lielā ideja bija, ka nāks laiks un tas, ko mēs nepanācām - tautas vienosies. Tas ir fakts, un to Rainis ir ierakstījis, ka tautām ir jāvienojas, lai mēs būtu spēks un stāvētu pretī šiem milžiem, kas vienmēr gribēs lāčot pāri. Ir jāvienojas, jautājums tikai - uz kādiem pamatiem. Mintauts piedāvā uz varas un parastajiem pamatiem, bet tam jānotiek nevardarbīgā veidā, ka tautas vienosies un tāpēc gribēs būt vienotas savā starpā. Tās netiks pakļautas, bet uz citiem principiem gribēs tikt vienotas. Kaut kādā ziņā tas jau ir noticis.

Eiropas Savienības ideja, kā šis Eiropas bloks formējas - tas jau toreiz ir bijis pravietots. Tā bija Induļa lielā doma.

Par šo tēmu savā veidā runā arī “Orākuls”. Pēdējā laikā no izrādēm paliek prātā citāti, no “Orākula” man palika prātā, ka miers ir tikai viena no kara fāzēm. No šīs izrādes arī paliek prātā daudzi citāti. Atcerējos un sev pierakstīju tādu, ko saka Ārija - te saulīte par sarkanu, mums, vāciem, balta tā. Vēl viens citāts - latveļi iepretim leišu milzenim. Programmiņā jums ir doti jūsu spilgtākie citāti vai atslēgas frāzes lugā, bet tur nav tava citāta, tāpēc vaicāšu - kas ir tava atslēgas frāze lugā?

Pudiķa skatījums ir…

Pudiķis ir kuršu vadonis, tavs tēls.

Nē, viņš ir labietis. Viņš saprot, ka bez vadoņa mēs nevaram, un viņš pats tāds vairs nav, viņš ir gados. Tur ir palikuši pensionāri un bērni, un ir vajadzīgs jaunais līderis, un viņš ir tas, kurš viņu ir izaudzinājis.

Bet Pudiķis vienalga pārstāv veco, konservatīvo domāšanu, ka mēs paši varēsim, paši ar sakostiem zobiem cīnīsimies, bet neiesim ne ar vienu nekādās koalīcijās, tikai paši.

Beigu teksts ir - es saprotu, tu mani uzveici. Viņš līdz galam īsti nevar saprast Induļa domu, uz kurieni tas viss iet - ar mīlestību, saprašanu, piedošanu nē, ar atriebšanu, ar naidu mums ir sevi jāaizsargā. Viņš nevar saprast, kur iet tā jaunā Induļa doma. Taču beigās viņš atzīst, ka tu esi mani uzvarējis, tas ir tas jaunais spēks, tagad ir tavs laiks, dzīvosim.

Plašāk - audioierakstā.