10. 11. un 12. aprīlī Rīgu jau atkal pieskandinās festivāls Pink Noise Riga jeb "Rozā troksnis". Tālab "Klasikā" uz sarunu aicinā tā rīkotāju Aigaru Nordu.

Atgādināsim, ka festivāla Pink Noise Riga galvenā doma ir ar glanci pieskandināt Latvijas galvaspilsētu; to veido labas mūzikas un Rīgas fani – Rimi Rīgas maratona un Riga Wine & Champagne dibinātāja Aigara Norda komanda Nords Event Communications sadarbībā ar Latvijas Radio bigbenda direktoru Dāvi Jurku.

Anete Ašmane-Vilsone: Aigar, tavā pieredzes kontā ir gan vīns un šampanietis, gan maratons… Vai rīkot džeza mūzikas festivālu ir citādāk?

Aigars Nords: Jā, tas ir pilnīgi citādāk. Jebkurš jauns projekts kaut kādā ziņā ir tāds, ka tu atver jaunu lapaspusi un tu nezini, kas tur rakstīts. Tev pašam tā jāpieraksta pilna. Un mūzikā mēs esam pilnīgi iesācēji! Labi, mēs saprotam, kā taisīt notikumus, mēs saprotam, kā pārdot tos sponsoriem, mēs saprotam, kā taisīt kampaņas, lai cilvēkus ieinteresētu. Bet šajā gadījumā vienīgais, kas mums ir – mīlestība pret mūziku. Un tas arī viss. 

Bet varbūt ar to pietiek? 

Droši vien, ka sākumam ar to pietiek, bet ilgtermiņā tomēr nē.

Mūzikas bizness ir nežēlīgs – un tas bija man jaunatklājums brīdī, kad iegājām mūzikā. Jo honorāri un izmaksas, kādas nepieciešamas lielo mākslinieku atvilkšanai uz Rīgu, krietni pārsniedz ieņēmumus, kurus tu potenciāli varētu gūt no pārdotajām biļetēm.

Un ātri vien saproti, ka tas nav tā, kā mēs iedomājāmies – kādā piepīpētā džeza klubā forši paklausīties Džošua Redmenu piecdesmit cilvēku sastāvā...

Tas ir ļoti, ļoti dārgs hobijs! Tas ir līdzīgi tam, kā smejas šefpavāri: ja gribi notrallināt visus savus iekrājumus, droši ver vaļā jaunu restorānu!

Tieši tāpat ir ar mūzikas festivāliem. Tā ka visu cieņu visiem tiem, kas šeit to ir darījuši gadiem un darījuši to labi. Bet nu – mēs ejam uz priekšu un taisām. Tagad jau festivāls izaudzis līdz divām sesijām. 

(..) Man jau šķiet, ka tu esi tāds cilvēks, kurš ar prieku metas piedzīvojumos. Turklāt tevi ir arī rakstnieka talants. Rīgas maratona mājaslapā ir brīnišķīgs raksts – tavas atmiņas un stāsts, kā tavā organizatoriskajā vadībā sākās maratons Rīgā. Nocitēšu mazu fragmentu: "Teicu, ka māku uzburt vīzijas, māku tās pārdot sponsoriem, pazīstu cilvēkus, kuriem ir nauda un kuri potenciāli gribētu ieguldīties tautas sportā (blefs – es pat nezināju, kas ir tautas sports!), bet pats galvenais – teicu, ka es tak’ pats skrienu, tātad, zinu, kā labāk vaig’!" Tas bija pirms 20 gadiem.

(Sirsnīgi smejas.) Jā, tas bija 2006. gads, kad sākām ķimerēt un stiķēt kopā pirmo maratonu un tiešām nebija ne jausmas, no kura gala ķerties klāt. Biju pats noskrējis vairākus maratons un likās, ka vajadzētu sākt rīkoties. Tajā laikā tas nebija maz – noskriet maratonu: savu pirmo maratonu noskrēju 1999. gadā, studējot Čikāgā. Protams, no malas viss vienmēr izskatās ārkārtīgi vienkārši – tā tas ir jebkurā sfērā.

Kad ķērāmies klāt maratonam, sapratu, ka ir miljoniem detaļu, sākot no starta, no trases, no ūdeņiem, no tiltu slēgšanas, no policijas, no brīvprātīgajiem, no žogiem, no lentām, no numuru ražošanas, čipiem, no mūzikas, kas pavadīs trasē... Un beigās saproti – pag, bet kas; pag, bet kā?!

Turklāt tolaik cilvēki vēl neticīgi jautāja – vai kāds vēl būs gatavs par to maksāt naudu? Priekš kam? Var taču tāpat iet un skriet pa ielām! Kāpēc jūs skrienat pa pilsētas centru? Vācieties uz Biķerniekiem! Tagad visiem viss ir skaidrs – loģiski, ka tas notiek centrā, jo daudzi brauc no ārzemēm; atsevišķi ir arī bērnu diena, kur mazie var izskrieties. Līdzīgi tas ir ar mūziku vai ar festivālu Riga Wine & Campagne, kas arī šobrīd jau liekas pašsaprotams – cilvēki nāk un Rīga kļūst par Šampaņas galvaspilsētu. 

Vīns un šampanietis nāca pēc maratona, kas bija jau ieskrējies un iekarojis publikas sirdis. Starp citu, vai vīnu un šampanieti labāk iemalkot pirms vai pēc maratona?

(Smejas.) Vienmēr atceros epizodi,

kad maratons bija beidzies, krāmējām visu nost, un atradām, ka kāds finišā kaut kādā veidā ir ticis klāt un izdzēris šampanieša kristāla pudeli! Pa kur kuru laiku?! Bet cilvēki svin dzīvi!

Un galu galā slavenajā Medokas maratonā visi to vien dara kā skrien cauri leģendārajiem Bordo vīna namiem un, es atvainojos, dzer vīnu! "Rīgas Melno Balzamu" trasē gan vēl mēs neservējam. (Smejas.)

Bet izskatās, ka tādi lieli, vērienīgi projekti, kas prasa arī zināmu drosmi, tev patīk!

Aizbraucot uz klases salidojumu, stāstu, ka

vienā darba vietā strādāju jau divdesmit sešu gadus. Kā tas iespējams?! Tas ir iespējams. Vienkārši ik pa laikam jāizdomā jauni tramplīni un virzieni, kuros ņem un lec iekšā – citādi patiesi kļūst garlaicīgi. Un galu galā – man jau liekas, ka šim [festivālam "Pink Noise Riga"] bija jābūt ātrāk, bet zinu, ka vienmēr ir grūti spert pirmo soli – veikt to griezienu. Latvieši jau septiņreiz mēra, mēra, mēra, mēra un nekad nenogriež. Man vismaz ir talants nogriezt! (Smejas.)

Pilnu sarunu klausieties audioierakstā!