Agrita Tipāne: Ja vēlamies teikt, ka Rīga ir jūgendstila metropole, mums tas arī jāparāda

Šonedēļ "Atsperes" viešņa ir muzeja "Rīgas Jūgendstila centrs" vadītāja Agrita Tipāne. Runājam par arhitekta Konstantīna Pēkšēna 167. dzimšanas dienas svinībām 10. martā, izstādi "Telefoni jūgendstila laikmetā", kas muzejā tiks atklāta 11. martā, kā arī vēl citiem tuvākiem un tālākiem muzeja plāniem.

Ilze Medne: Jūsu vadītais muzejs ir viens no tiem, kas nevar sūdzēties par apmeklētāju intereses trūkumu: jūsu darba kalendārā aizvien ir jaunas izstādes, jauni notikumi, jaunas aktivitātes un nebijuši sadarbības projekti. Jūsu kolekcija brauc uz dažādām vietām Latvijā un arī ārzemēm. Kas ir šīs milzīgās rosības pamatā?

Agrita Tipāne: Aktivitāte vienmēr ir saistīta ar attieksmi pret dzīvi. Ja vēlamies teikt, ka Rīga ir jūgendstila metropole, mums tas arī jāparāda. Arī veidojot šo muzeju, doma bija tāda, ka muzejs paredzēts gan mūsu pašu cilvēkiem – tāpēc jābūt pietiekami daudz izstādēm, kas stāsta par Barselonas un citu valstu jūgendstilu, un tas vairāk ir ziemas periods, kad uz muzeju vairāk nāk mūsu zemes ļaudis, savukārt vasarā ir ļoti, ļoti daudz tūristu no visas pasaules:

gadā mūsu muzeju apmeklē aptuveni 46 tūkstoši cilvēku, un tas ir daudz mūsu 400 kvadrātmetrus lielajam muzejam.

Ja gribam runāt par mums pašiem, par mūsu mākslu – tad mums ir ziedi un izstādes, kas veltītas tieši mūsu priekšmetiem – gan no krājuma, gan citiem muzejiem. Tikām mūsu darbība dažādos starptautiskos projektos veicina interesi par kultūru, par jūgendstilu, un lielā mērā mūsu darbinieki to apzinās kā misiju.

Vai šo vērienu spējāt paredzēt jau tad, kad šo darbu sākāt?

Tieši ar tādu domu jau tas viss tika veidots. Jo viena lieta ir šī vieta, kur cilvēki var atnākt – bet tas ir viens dzīvoklis un virtuālā ekspozīcija pagrabstāvā. Bet, lai mēs runātu par šo milzīgo tēmu, izejam pilsētvidē: organizējam ekskursijas, piedalāmies starptautiskos projektos. Lielākie starptautiskie projekti ir Spānijā, Katalonijā, kur ļoti plaši atzīmē Jūgendstila dienas: piedalāmies šādās dienās gan Barselonā, gan Terasā ar mūsu pašu telti – paviljonu, kur gan stāstām, gan rādām. Spāņu tūristu pieplūdums ir jūtams un daudz vairāk pēc tam ir arī apmeklētāju mūsu muzejā. Esam vairākos lielos starptautiskos projektos: Starptautiskajā Muzeju padomē ICOM, arī projektā RANN jeb "Rezo Art Novo Network", kas apvieno jūgendstila pilsētas. Lielākā nozīme šim projektam ir pieredzes apmaiņa ar Eiropas pilsētām, kurās ir jūgendstils – semināri, konferences un dažādi projekti.

Ja atskatāmies uz jūsu vadītā muzeja darbības laiku: vai jūtat, ka cilvēkiem mainījusies izpratne par to, kas ir jūgendstils? Vai jāskaidro, kas ir Konstantīns Pēkšēns, kura vārds cieši saistīts ar šo stilu?

Ir ļoti dažādi. Protams, ir pieaugusi gan interese, gan arī jūgendstils ir vairāk atpazīstams. Pašlaik, ja runājam par jūgendstilu, visi zina teikt – Alberta iela! Visi zina teikt – Rīga. Ja ierakstām jūgendstila jēdzienu gūglē, parādās Rīga – attēlu un informācijas veidā, tā kā starptautiskajā apritē esam iegājuši.

Ārzemju tūristi bieži vien brauc uz Rīgu tikai tādēļ, lai jūgendstilu apskatītu dabā. Bet daudziem tas joprojām vēl ir pārsteigums.

Un tik dažādos mākslas veidos jūgendstils tiek popularizēts! Alberta ielā top arī "Animācijas brigādes" jaunā leļļu filma "Sfinksas Albertas smaids".

Šis projekts aizsākās pirms daudziem, daudziem gadiem, kad sākām draudzību ar mākslinieci Anitu Paegli: viņa pie mums rīkojusi arī vairākas izstādes. Un tolaik, staigājot pa muzeju, mums radās doma, ka nepieciešams uzrakstīt kādu grāmatu bērniem ar ilustrācijām.

Grāmata tapa diezgan ilgā laika periodā – tā ir Māras Cielēnas grāmata "Sfinksas Albertas smaids", kas stāsta par Sfinksu un muzeja vardīti, kas sēž vitrāžā. Tālāk visi notikumi attīstās uz ielas, un tālāk ir pat ceļojums uz Ēģipti… Un rezultātā tapusi animācijas filma! 

Pagājušajā gada rudenī klajā nāca brīnišķīgs, pamatīgs, Silvijas Grosas kūrēts izdevums "Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks", kuru veidojis 23 autoru kolektīvs. Šāds izdevums ir zelta vērts! 

Jā, izdevums patiešām ir zelta vērts! Tas balstīts uz konferences materiāliem, kas notika Rīgā, un šeit ir runa ne tikai par arhitektu Konstantīnu Pēkšēnu, bet arī par šo laika periodu. Izrādās, ka par šo laiku ziņu ir samērā maz, un arī pētīts tas ir ļoti maz. Jo jūgendstils pasaulē nebija populārs līdz pat pagājušā gadsimta 70. gadiem – līdz tam tas tika uzskatīts par bezstilu. Ne augstskolās, ne skolās par to nemācīja.

Kad pati mācījos augstskolā, šis periods vienkārši tika apiets un pateikts, ka "par tām izgreznotajām tortēm nav ko runāt"... Tā ka būtībā jūgendstila triumfs saistīts ar ļoti ilgo aizmirstības periodu pusgadsimta garumā.

Kad zinātnieki sāka pētīt jūgendstilu, sāka rasties pirmās publikācijas, tika rīkoti semināri un konferences, pēkšņi cilvēki atklāja skaisto laikmetu jeb "belle epoche", kas joprojām ir ļoti cieņā.

Konstantīna Pēkšēna vārdu pieminat katru gadu. Viņa dzimšanas diena ir 8. martā, bet šogad svinības rīkosiet 10. martā.

Programma katru gadu ir līdzīga: dodamies uz Meža kapiem, kur guļ Pēkšēns, un godinām viņa piemiņu. Tālāk jau pasākumi muzejā, un katru gadu tiek rīkota arī jauna izstāde. Pasākumos aicinām piedalīties Pēkšēna dzimtas radiniekus: lai gan pašam Konstantīnam Pēkšēnam un viņa sievai Annai bērnu nebija, dzimta bija ļoti, ļoti liela. Tā nāk no Mazsalacas, un zināma jau kopš 19. gadsimta vidus kā samērā turīgi zemnieki, kas no muižniekiem izpērk zemes un mājas, veidojot savas saimniecības. Lielākā daļa no bērniem tiek sūtīti uz Rīgu iegūt izglītību. Pagājušais gadsimts bijis nežēlīgs pret dzimtām un ģimenēm, un arī Pēkšēna dzimta ir izmētāta pa visu pasauli. Ir radinieki, kas joprojām dzīvo Latvijā un apmeklē arī mūsu pasākumus, bet ir radinieki, kas dzīvo Amerikā, ir radinieki, kas dzīvo Krievijā. Izstādes lielā mērā saistītas arī ar arhitektūru, ar tehniku: bijušas brīnišķīgas izstādes par Rīgas namu flīzēm un arī par apkures sistēmām, jo mūsu mājā, kas celta 1903. gadā, ir pirmā apkures sistēma Rīgā, jo Pēkšēnam kopā ar inženieri Rihardu Kablicu piederēja pirmā apkures firma. Bet šogad būs telefonu izstāde no privātkolekcionāra Valda Hofmarka kolekcijas.

Nams, kurā mītat, ir unikāls. Pirmkārt, tas ir paša Pēkšēna dzīvoklis pirmajā stāvā, kuru viņš projektēja pats sev. Taču mākslinieki un dizaineri, kas piedalījušies dzīvokļa veidošanā, precīzi nav zināmi. Vai varētu būt, ka Janis Rozentāls, kurš dzīvoja piektajā stāvā, nāca pie sava drauga un kolēģa Pēkšēna ar padomiem?

Jā, tādas leģendas un teiksmas mums ir saglabājušās:

spriežot pēc pāris Rozentāla vēstulēm, šķiet, ka Konstantīns Pēkšēns speciāli Rozentālam izbūvējis darbnīcu jumta stāvā, jo tobrīd Rozentāla materiālais stāvoklis nebija pārāk labs. Domājams, ka bija tieši tā: Rozentāls nāca palīgā savam draugam arhitektam, jo savu daiļradi taču uzsāka kā daiļkrāsotājs. Mūsu kāpņutelpa ir viena no skaistākajām pasaulē!

Arī interjera trafaretgleznojumi, iespējams, tapuši pēc Rozentāla skicēm, bet diemžēl rakstīta pamatojuma tam nav.

Un gaiši zilā viesistaba?

Tai veikta pilna restaurācija, un mēs tik tiešām rādām to, ko atrada restauratori. Man pašai sākumā tas bija diezgan liels šoks… Katra telpa ir remontēta, pārkrāsota apmēram desmit reizes:

restauratori mēģināja fiksēt visus stāvokļus, bet tad, kad viņi tika līdz pēdējam slānim – gaiši zilajam, un kad ar lielu pompu viņi man toreiz to paziņoja, biju diezgan lielā neizpratnē – nu, kā arhitekta viesistaba var būt gaiši zilā krāsā!?

Bet tad, kad telpa tika atjaunota savā sākotnējā substancē, tā ieguva citas proporcijas, citu noskaņu un pilnībā atdzīvojās. 

Vai jūsu muzejā aplūkojami arī Jaņa Rozentāla darbi?

Ir gan! Mūsu muzejs visu sācis no nulles. Kad to atklājām 2009. gadā, mums nebija neviena priekšmeta – sākām veidot kolekciju, aicinot cilvēkus dāvināt. Un dāvinājumi joprojām turpinās! Esam ļoti pateicīgi mūsu valsts iedzīvotājiem, kas ar savbiem dāvinājumiem papildina mūsu kolekciju. Cenšamies šo kolekciju izveidot par lielāko jūgendstila priekšmetu kolekciju Baltijā – un tāda tā arī ir: mūsu krājumā jau ir apmēram 10 tūkstoši vienību. Mūsu lielākais lepnums un prieks ir pāris Rozentāla darbi, bet mūsu jaunieguvumi ir [Johana] Valtera darbi.

Pilnu interviju klausieties audioierakstā!