Tapieris – mūziķis, kurš ar savu instrumenta spēli pavadīja balles, deju vakarus vai kino seansus.

Vārds "tapieris" cēlies no franču valodas, un burtiski tas nozīmē - "dauzīt" vai "sist".

19.gs. beigās un 20.gs. sākumā par tapieriem sauca mūziķus, kuri ar savu spēli pavadīja deju vakarus vai balles, vēlāk, līdz ar kino sākumu, tapieri bija neatņemama sastāvdaļa mēmā kino seansos. Tapieris, visbiežāk pianists, improvizēja līdzi filmai, tā paspilgtinot ekrānā redzamos notikumus.

Diezgan bieži kinoteātros esošās klavieres bija sliktas kvalitātes, tāpēc arī vārds tapieris cēlies no vārdiem "dauzīt" vai "sist".

Tapiera repertuārā visbiežāk bija populāras dejas – polkas un valši. Mūziķu spēles maniere bija viegla improvizācija par jau zināmām tēmām, pietuvinoties filmas noskaņojumam.

Pirmo reizi tapieris kā kino sastāvdaļa parādījās jau 1895.gadā Parīzē. Līdz ar to, ka tapiera uzdevums bija paspilgtināt filmā redzamos notikumus, nereti viņi spēlēja arī filmu uzņemšanas laukumos.

Līdz ar kino izaugsmi lielo pilsētu kinoteātri par tapieriem izvēlējās ne tikai pianistus, bet arī ērģelniekus vai pat simfoniskos orķestrus. Mūziku katrā kinoteātrī improvizēja savādāk, tā bija atkarīga no tapieriem vai diriģentiem.

Pirmā filma ar savu oriģinālo tapiera pavadījumu parādījās tikai 1915. gadā, tā bija Jozefa Karla Breila mūzika filmai "Nācijas dzimšana".

Mēmā kino ziedu laikos lielākā daļa mūziķu strādāja par tapieriem, taču kopš 1927. gadā iznākušās pirmās komerciāli veiksmīgās skaņu filmas "Džeza dziedātāji" tapiera darbs vairs nebija pieprasīts.

Dažās valstīs tapiera loma bija nedaudz savādāka, piemēram, Brazīlijā populāra kino nozare bija kino operetes, un tās pavadīja dzīvi dziedātāji aiz kino ekrāna, Japānā centrālais tēls bija teicējs, kurš komentēja kino filmas, kā arī runāja tēlu balsīs, nereti esot arī par tulku ārzemju filmām.