Šūpuļdziesma ir viens no vissenākajiem mūzikas veidiem. Daudz un dažādu pasaules tautu šūpuļdziesmām kopīgs gan vienmērīgais ritma pulss, gan tekstā izmantotā šalcošā "š" skaņa. Vēl raksturīga iezīme ir šaurais melodiskais diapazons. Folklorā šūpuļdziesmas tiek piepulcētas bērnu dziesmu jomai.

Saturiski šūpuļdziesmās var atspoguļoties visa pasaule, sākot no mātes un bērna intīmās tuvības, līdz pat visuma tālēm un zvaigznēm. Šūpuļdziesmās sastopamas gan sadzīves, gan pasaku būtnes, kas tiek sauktas mīļvārdiņos.

Tiek izmantoti arī ļaunie tēli, kuri parādīsies, ja bērniņš nebūs paklausīgs un negulēs.

Šūpuļdziesmas, kas rodamas visu pasaules tautu folklorā, laika gaitā ienākušas arī akadēmiskās mūzikas vidē gan kā apdares, gan oriģinālmelodijas, bieži saistībā ar Ziemassvētku korāļiem.

19.gs. šūpuļdziesmas kļūst skaņu rakstā izsmalcinātākas, rāmajai noskaņai mēdz pievienoties skumjas, romantiskajam laikmetam simboliskas ilgas vai pat dramatiska nokrāsa. Šūpuļdziesma nereti kalpo par kādu no daļām vokālā vai instrumentālā ciklā. Romantiskā laikmeta šūpuļdziesmu favorīts noteikti ir Johanness Brāmss.

20.gs. šūpuļdziesmu vidū popularitāti iemantojusi Gēršvina šūpuļdziesma Summertime - tā gan nav paša komponista radīta melodija, bet gan ukraiņu tautas šūpuļdziesma, bet, iespējams, Gēršvina paraugs ir tas, kas šūpuļdziesmai vēlāk atrod vietu džeza mūzikā un pat rokmūzikā.

Šūpuļdziesmas gan bērniņam, gan kādam citam mīļam cilvēkam (piemēram, līgaviņai) dziedātās, vienmēr ir kā miera, drošības un mājas sajūtas raisītājas. Interesanti, ka mūsdienās tieši šūpuļdziesmas tiek ņemtas talkā, lai veidotu saikni starp tautām un mentalitātēm.