Mūzikā rekviēms ir ciklisks jeb vairāku daļu skaņdarbs korim vai vairākiem solistiem ar ērģeļu vai orķestra pavadījumu, kas sākumā bija komponēts dievkalpojumu vajadzībām. Tikai 18. un 19. gs. rekviēms zaudēja šo baznīcas mūzikas funkciju un sāka skanēt arī koncertzālēs.

Rekviēma saknes meklējamas viduslaikos līdzās tradicionālajām latīņu mesas daļām. Rekviēms papildināts ar tām liturģijas daļām, kurām ir tiešs sakars ar nāvi.

Rekviēmā nekad nebūs atrodamas līksmās mesas daļas.

Viens no slavenākajiem pasaules mūzikā ir Mocarta Rekviēms, ko pavada leģenda par kādu melnā tērptu vīru, kurš, negribēdams atklāt savu vārdu, stingrā slepenībā ieradies pie slimā Mocarta un pasūtījis viņam rekviēmu. Mocarts šo pasūtījumu uztvēris kā zīmi, ka viņam pašam jāatstāj šī pasaule, un, cīnoties ar slimību, viņš rekviēmu rakstījis kā aizlūgumu pats savai dvēselei.

Rekviēms tiešām kļuva par Mocarta pēdējo skaņdarbu, komponists aizgāja mūžībā, to tā arī nepabeidzis. Rekviēmu pabeidza Mocarta draugs Francis Zīsmeijers, bet pasūtītājs izrādījās kāds grāfs, kuram bija nomirusi sieva, un viņas piemiņas dievkalpojumā grāfs vēlējies atskaņot Mocarta radīto dievkalpojumu ar savu vārdu.

Laika gaitā no baznīcas mūzikas rekviēms kļuva par koncertu skaņdarbu, tomēr saglabājot savu sākotnējo nozīmi – sēru mesa.

Viens no pirmajiem, kas rekviēmam izmantojis liturģiski netradicionālu tekstu – Bībeles fragmentus vācu valodā, bijis Johanness Brāmss, tālab arī tā nosaukums bijis "Vācu rekviēms". Līdzīgu ceļu savā "Latvju rekviēmā" gājis arī Emilis Melngailis, atsakoties no liturģiskās mesas teksta, tā vietā izmantojot Viļa Plūdoņa, Raiņa, kā arī Andrieva Niedras dzeju.

No senākajiem gadsimtiem līdz pat mūsdienām, komponisti radījuši vairāk nekā 2000 rekviēmu. Blakus jau nosauktajiem, slavenākie no tiem ir Džuzepes Verdi Rekviēms, Antonīna Dvoržāka Rekviēms, Gabriela Forē Rekviēms, Benžamina Britena Kara rekviēms u.c.