Vārds „polifonija” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – daudz skaņu, tātad polifonija būtu vismaz divas vienlaicīgi skanošas skaņas.

Tomēr šāds skaidrojums ir diezgan vienkāršots, un parasti ar polifoniju tiek domātas vienlaicīgi skanošas melodijas, kur katrai melodijai ir savs ritma zīmējums.

Rietumu baznīcas mūzikā precīzs polifonijas rašanās brīdis nav nosakāms, taču jau ap 900. gadu mūzikas traktātos pavīd pirmie polifonijas paraugi, savukārt tautas mūzikā polifonijai varētu būt vēl senākas saknes.

Saistībā ar polifoniju mūzikas teorijā ieviests jēdziens „kontrapunkts”, un tā nozīme latīņu valodā ir „punkts pret punktu” jeb „nots pret noti”.

Melodijas bija patstāvīgas, katra ar savu ritma zīmējumu, taču vienlaicīgi izpildītas tomēr veidoja saskaņu. Kontrapunkts diktēja noteikumus – pat stingri ievērojamus likumus! – un kļuva par veselu sarežģītu mācību.

Nav viegli sacerēt skaistu melodiju, bet daudz grūtāk – sacerēt vairākas skaistas melodijas, kas kopā skanot veido vēl skaistāku polifonu meistardarbu. Šo prasmi izkopt palīdzēja polifono melodiju kompozīcijas tehnika – kontrapunkts. Tāpēc mūzika, kas rakstīta kontrapunktā, ir polifona, bet ne visa polifonā mūzika ir rakstīta kontrapunktā.

Jēdziens „polifonija” ir vispārīgāks, parasti tas tiek attiecināts uz vēlīnajiem viduslaikiem un renesansi, savukārt baroka formas (piemēram, fūga) lielākoties tiek sauktas par kontrapunktu.

Gadu gaitā stingrie kontrapunkta likumi kļuvuši brīvāki, klasicisma laika komponisti vēl aizvien studējuši kontrapunktu un arī iekļāvuši to savos darbos. Arī romantiķi vēl laiku pa laikam pievērsušies kontrapunktam, taču 20. gadsimts jau nācis ar dažādām tehnikām, taču polifonijai arī šajā laikā ir sava vieta.

Lai gan jēdzieni „polifonija” un „kontrapunkts” bieži tiek jaukti, par polifoniju parasti saucam vairākas vienlaicīgi skanošas, pietiekami individuālas melodijas, kur katrai ir savs ritma zīmējums.