Perpetuum mobile – mūžīgā kustība. Skaņdarbiem ar šādu nosaukumu raksturīga nepārtraukta, ātra kustība sīkās, vienāda lieluma nošu vienībās. Tie sākuši parādīties 19. gadsimtā.

Šāda veida mūzika deva iespēju iespaidīgi demonstrēt instrumenta spēles augstāko tehnisko meistarību. Bieži kompozīciju atskaņotāju vidū bija arī paši autori, piemēram, visu laiku leģendārākais vijolnieks Nikolo Paganīni.

Virtuozitātes, kā arī romantiskas tēlainības bagātajā 19. gadsimta mūzikā daudz biežāk nekā uzraksts perpetuum mobile sastopams nepārtrauktās kustības princips. Arī ne viena vien plaša, daudzdaļīga skaņdarba noslēgumi vainagojas ar perpetuum mobile. Kā klasisks piemērs tiek minēti Kārļa Marijas Vēbera un Friderika Šopēna sonāšu fināli.

Par perpetuum mobile var arī vienkārši pasmaidīt, kā to savā polkā - muzikālajā jokā - darījis Johans Štrauss jaunākais.

Starp perpetuum mobile klasiskajiem paraugiem ar konkurētspēju vēl aizvien izceļas Rimska-Korsakova "Kamenes lidojums". Izziņu avotos pie perpetuum mobile pieskaitīts ir arī 20. gadsimta amerikāņu komponista Džona Adamsa skaņdarbs "Īss brauciens sporta automašīnā".

Maldīgi domāt, ka perpetuum mobile noteicošais ir tikai ātrums: svarīgs ir arī kustības vienmērīgums, kuram pateicoties, perpetuum mobile atrodams arī senāku gadsimtu skaņu rakstos.

Nepieminēts nedrīkstētu palikt arī latviešu komponista Valta Pūces 2007. gada jaundarbs Perpetuum mobile, par ko mākslinieks teicis, ka viņš tic, ka mūžīgā kustība pastāv, tikai nevajadzētu to meklēt materiālajās lietās.