Lai arī latviešu valodniekiem vārds "perkusijas" ļoti nepatīk, lielākā daļa muzikālās pasaules tā apzīmē visdažādāko veidu sitaminstrumentus.

Savukārt medicīnā perkusiju lieto gadījumos, kad  pēc skaņas, vienkārši ar pirkstiem dauzot pa krūšukurvi vai vēderu, tiek noteikta iekšējo orgānu – piemēram, plaušu vai aknu veselība.

Zīmīgi, ka latīņu vārds percussor tulkojumā nozīmē – slepkava, tādēļ izskaidrojams itāļu percussione, kas apzīmē sitienu vai grūdienu, un to jau varam tuvināt sitamajiem instrumentiem.

Bet latviski dēvēto bundzinieku vai "sitēju" jau esam pieradināti saukt arī starptautiski par perkusionistu – tātad mūziķi, kurš spēlē perkusijas.

Perkusiju daudzums nav precīzi nosakāms, jo ik brīdi kāds no komponistiem var ierakstīt partitūrā: "ripināt stikla bumbiņas pa metāla plāksni" vai "piesist divas dakšiņas", un to izdarīt būs perkusionistu pienākums...

Perkusiju skaits, kuru pazīst akadēmiskā mūzika, pārsniedz jau simtu. Tās iedalīt var divējādi – pēc skaņas rašanās un instrumenta uzbūves veida vai skaņojuma īpatnībām. Ja instrumenta uzbūvē ir āda vai plastikāta plēve, tas pieder pie membranofoniem instrumentiem un tos spēlē ar plaukstām vai vālītēm. Tie ir dažāda  veida tomi, bungas un arī timpāni. Savukārt instrumenti, kuri darināti no koka, metāla vai stikla, ir idiofoni jeb pašskanošie instrumenti, kuru skaņu veido piesitiena vibrācijas paša instrumenta korpusā. Pie idiofoniem pieder gan tamtams, gan vibrofons, gan kastaņetes.

Ja perkusijas dalām pēc skaņojuma veida, tad uzdevums ir mazliet vienkāršāks, jo ir jāatdala instrumenti ar noteiktu skaņas augstumu no instrumentiem ar nenoteiktu skaņas augstumu. Marimba, zvaniņi, zvani un timpāni ir precīzi uzskaņojumi un savu ieceri komponisti fiksē nošu rakstā, bet brīdī, kad perkusionistu pierakstos parādās ritma zīmējums bez nošu līnijām, kārta pienākusi marakasam, gurķim vai arī koka kastītēm...