Riharda Vāgnera operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" sākas 1876. gadā Baireitā. Latvijā pirmoreiz visas četras operas tiek iestudētas Rīgas vācu operā 1902. gadā.

1926. gadā Jāņa Sudrabkalna kritikā lasām: "Uzvest visu tetraloģiju, visas četras Nīlbelunga operas mūsu apstākļos gan nebūs iespējams un nebūs arī vajadzīgs. Pārāk smagas šīs ģermāniskās klintis, ir tagad jau vieglākas, gaišākas mantaS."

No šī brīža bija jāpaiet vēl 80 gadiem, lai tomēr klintis nešķistu smagas un varoņdarbs – "Nībelunga gredzens" – Rīgā tiktu īstenots vēlreiz. Idejas autors – toreizējais Operas direktors Andrejs Žagars.

"Sapratu, ka 2009. gadā man beidzas līgums, tāpēc domāju - manai darbībai jāpieliek punkts ar labu, spilgtu notikumu. (..) Varu atbildēt par ambiciozā, izaicinošā projekta gaitu un veidošanu, jo daudzi mani kolēģi bija pret un teica, ka esmu traks, arī Kultūras ministrija uzskatīja, ka esmu traks, taču sapratu - mums tas ir jādara," atceras Andrejs Žagars.

Viņš arī uzskaita vairākus argumentus, kālab ideja īstenota. "Pirmkārt, 10 gadus pēc Operas rekonstrukcijas mums bija tapis tikai viens Vāgnera operas iestudējums. Otrkārt, lielākā daļa Vāgnera mūzikas mīļotāju visā pasaulē Rīgu asociē kā Vāgnera pilsētu, kaut komponists te darbojies neilgi. Treškārt, gan pirmskara, gan pēckara periodā mums bijuši izcili Vāgnera dziedātāji un arī atsevišķie tetraloģijas iestudējumi, kas laika gaitā tapuši, bijuši spilgti. Visi šie iemesli bija par pamatu tam, lai sāktu darbu."

Un darbs pie "Nībelunga gredzena" iestudēšanas sākās 2006. gadā, kad mūsu opernama galvenais diriģents bija Andris Nelsons, kurš sarunā ar "Klasiku" uzsvēris: "Kā pilna opera "Reinas zelts" ir mana pirmā Vāgnera opera. Esmu bieži teicis, ka viena no manām mīļākajām operām un arī pirmā opera, ko dzirdēju bērnībā, bija viņa "Tanheizers". Nevarētu gan teikt, ka visas Vāgnera operas, toskait "Nībelunga gredzens", ir tuvas, bet ir skaidrs, ka tetraloģija ir nozīmīgs veikums mūzikas vēsturē un tā iestudēšana - liels izaicinājums ikvienam teātrim, diriģentam un režisoram."

Režisors tetraloģijas pirmajam darbam "Reinas zelts" bija norvēģis Stefans Herheims. "Tas, protams, ir milzīgs darbs un atbildība - strādāt ar "Nībelunga gredzenu".

Šis ir projekts, kas laika gaitā pasaulē bieži ir izgāzies. Varbūt tādēļ, ka šī mākslas darba tēma pati par sevi ir neveiksme lielā mērogā, jo "Nībelunga gredzens" ir stāsts par to, kā Vāgners runāja par mūsu civilizācijas beigu sākumu.

Tas ir pats lielākais un drosmīgākais mākslas darbs, kādu komponists un dramaturgs kādreiz ir uzdrošinājušies realizēt," atzīst režisors.

Savukārt par notikumu turpmāko gaitu stāsta komponists Arturs Maskats, kurš tetraloģijas iestudēšanas laikā bija Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskais direktors: "Vienu brīdi viss gāja ļoti raiti - 2006. gadā - "Reinas zelts", 2007. gadā - "Valkīra", 2008. gadā - "Zīgfrīds", taču jau tad sākās krīze.

Bija skaidrs, ka pēdējo operu "Dievu mijkrēslis", kuras pirmizrāde bija iecerēta 2009. gadā, teātris nevarēs pacelt. Tika samazināts budžets, līdz ar to - arī jauda, bija jāmaina plāni un nācās atkāpties nezināmā nākotnē.

Un tad, 2011. gadā, parādījās "Dievu mijkrēslis", un 2013. gadā, tieši Vāgnera divsimtgadē, bijām tikuši pie tetraloģijas pilnā iestudējuma. Esmu ļoti priecīgs un lepns, ka tas tika paveikts - bija ļoti spēcīgas iestudējumu komandas, spēcīgi mākslinieki gan no ārzemēm, gan arī latviešu dziedātāji, bija divi kori, divi orķestri. Tas patiesi bija īsts megaprojekts mūsu operteātra dzīvē."

No Andra Nelsona izrāžu muzikālo vadību pēc "Valkīras" iestudējuma pārņēma vācu diriģents Korneliuss Meisters, bet režisors "Valkīrai", "Zīgfrīdam" un "Dievu mijkrēslim" bija Viesturs Kairišs, kurš atzīmē: "Pirmkārt, man šī mūzika pašam ļoti patīk - nebūt neuzskatu to ne par garlaicīgu, ne grūti uztveramu, bet gan kā daļu no pasaules mūzikas visskaistākajām lappusēm, kas vistuvākās atklāsmei un dziļam pārdzīvojumam. Līdz ar to darbs no manas puses bija viegls un pateicīgs -  jo darīju to, kas no sirds patīk."

2013. gadā viss cikls triumfēja Rīgas Operas festivāla laikā, sajūsmināti plaudējot gan vāgnermīļiem, gan kritiķiem no daudzām valstīm. Par to plašāk vēsta Latvijas Radio žurnāliste Anda Buševica: "Tā ir viena no šī gadsimta ambiciozākajām Latvijas kultūras dzīves iecerēm - iestudēt visas tetraloģijas daļas. (..) Ne tikai muzikālais izpildījums ir tas, kas pievilina publiku - galvenā intriga ir režija, kas piedāvā jaunu interpretāciju un jēgas zīmējumu. Viesturs Kairišs gan Vāgnera mūzikā, gan senģermāņu mitoloģijā iedziļinājies tik pamatīgi, ka var atļauties spēlēties ar simboliem, jo saprot, par ko ir stāsts. Izjūtu lepnumu, ka arī krīzes apstākļots esam spējuši kultūrā realizēt tik vērienīgu projektu."

Olga Pētersone laikrakstā "Diena": "Nav jāsteidzas uz Baireitu – gudru, mūsdienīgu un dzīvu Vāgnera šedevra interpretāciju var baudīt tepat Rīgā."

Publikas vidū bija arī vācu žurnāla Das Opernglas mūzikas kritiķe Brigita Kempena, kurai Inga Saksone vaicāja, vai tetraloģijas iestudēšana Rīgā viņasprāt ir traks numurs vai mērķtiecīga rīcība...

"Manuprāt, koncepts, ka katra opera ir skatāma atsevišķi, nevis kā vienota tetraloģija, ir ļoti labs - visi četri iestudējumi ir ļoti svarīgi, un svarīgi tie ir Rīgai, kura ir tieša un atvērta pilsēta. Tas ir mans kā tūristes iespaids, taču šāds iespaids radās arī no četriem atšķirīgiem uzvedumiem, kas meklē iespēju būt ārpus laika robežām. Tāpēc domāju, ka gredzena cikls Rīgai ļoti piestāv," atzīst Brigita Kempena.

Tetraloģijas iestudējums saņēma "Latvijas Lielo mūzikas balvu 2013", kas apliecināja arī to, ka latviešu opermāksla ar Vāgnera "Nībelunga gredzena" iestudējumu ir sasniegusi nozīmīgu punktu, kas parāda LNO spēku un iespējas, kas nu ļauj tai lepni rindoties to pasaules opernamu vidū, kas arī šo nozīmīgo darbu veikuši.

Noslēgumā - mūzikas kritiķes Laumas Mellēnas vērtējums: "Viens no galvenajiem ieguvumiem, ko šis projekts devis Latvijas mūziķiem - tā ir diezgan smaga, bet ļoti laba skola, tā ir iespēja paplašināt repertuāru, kas līdz šim Latvijā nav bijis īpaši populārs. Tas atklājis arī vairāku jauno latviešu operdziedātāju potenciālu vācu repertuārā - Line Kinča, Armands Siliņš, Kristīne Gailīte ir mūsu ieguvumi! Tās ir lietas, ko var atklāt tikai procesā. Protams, iestudējumi bagātinājuši mūsu kultūras dzīvi, kaut radījuši stresu māksliniekiem - niecīgais izrāžu skaits ir nesalīdzināms ar ieguldīto darbu. (..) Cikls pilnā apjomā ir pavisam kas cits - iedod citu skatījumu uz Vāgnera pārdabisko vērienu un izskaidro, kāpēc joprojām jau 150 gadus viņu pēta un cilvēkiem tas šķiet interesanti."