Vai zinājāt, ka filmas "Zvejnieka dēls" pirmizrāde 1940. gada 2. janvārī kinoteātrī Splendid Palace sacēla tik milzīgu ažiotāžu, ka burzmā tika pazaudētas galošas, izgāztas kinoteātra durvis, izsists kases logs un divu mēnešu laikā filmu noskatījās 250 000 skatītāju?

Un vai nojautāt, ka "Zvejnieka dēla" padomiskās versijas (1957) galvenais varonis Eduards Pāvuls, lai izskatītos plecīgāks un garāks, filmas uzņemšanas laukumā tika polsterēts, bet par viņu garāki aktieri staigājuši pa grāvi?

Bet viss sākās ar Viļa Lāča romānu, ko 1933. gadā ar turpinājumiem publicēja Benjamiņu izdotā avīze "Jaunākās Ziņas". Īsā laikā Lācis kļuva par populāru rakstnieku Latvijā.

Tautas sirdis iekaroja galvenā varoņa - zvejnieku puiša Oskara stingrais raksturs un gribasspēks, cenšoties mainīt ierasto dzīves un saimniekošanas kārtību. Šī bija pirmā reize, kad kāds ķērās klāt tautā tik iemīļotajam tematam kā zvejnieku dzīve, tāpēc loģiski, ka 1939. gadā, kad Latviju pārvaldīja Kārļa Ulmaņa režīms, tautai tuvā tēma tika uzskatīta par piemērotu pilnmetrāžas filmai, un tāda pēc Sabiedrisko lietu ministrijas pasūtījuma arī tika veidota.

Lūk, kā šos apstākļus komentē kino vēsturniece Kristīne Matīsa: "Trīsdesmitajos gados bija ļoti populāras tā sauktās kultūrfilmas - dokumentālās filmas par Latvijas darbu un Latvijas kultūrvērtībām.

Bet visos laikos pasaulē par būtiskāko kino industrijas rādītāju tiek uzskatītas spēlfilmas, un bija skaidrs, ka ir vajadzīga sava - latviešu filma. Un pietiekami ambiciozais jaunais režisors Vilis Lapenieks iesaistījās šajā avantūrā, turklāt viņš uzvedās ļoti bezkaunīgi: sita dūri galdā un teica, ka "tā būs mana filma. Lūdzu, dodiet naudu, bet nejaucieties ar padomiem!"

Visu cieņu Sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam un citiem iesaistītajiem valdības vīriem, ka viņi Lapeniekam arī noticēja.

Attēlā - Vilis Lapenieks un operators Alfrēds Polis filmas uzņemšanas procesā (1939)

---

Filmēšanas procesam līdzi sekoja visa tauta, un tas fiksēts arī Agra Redoviča un Ingas Pērkones savākto materiālu grāmatā. Iedomājieties, cik liela bijusi publicitātes kampaņa tam, kā tapa Viļa Lapenieka "Zvejnieka dēls”! Tātad process bija pietiekami atraktīvs, un laimīgā kārtā paveicās gan Lapeniekam, gan mums visiem, ka filma ir lieliski izdevusies."

Oskara lomā tīrās nejaušības pēc tika apstiprināts aktieris Pēteris Lūcis, kurš vēlāk teātra kritiķim Gunnaram Treimanim grāmatā "Tur prieks ar bēdām kopā savērts” (Daugava, 2001) atzina, ka Oskars kļuvis par viņa vārda sinonīmu.

"Oskars ir izkāpis no grāmatas, tad ielīdis ekrānā un soļo man blakus dzīvē...”

Bet kinokritiķim Ģirtam Dzenītim vēlāk radioraidījumā filmēšanas apstākļus viņš raksturojis šādi: "Es atceros teikumu, kas bija rakstīts - ka visciešāk filmas tehnikai piekļāvies bija Pēteris Lūcis manā personā. Ko nu tur piekļausies vai nepiekļausies, jo es savā dzīvē kino kameras priekšā stājos pirmo reizi. Varbūt manā dzīvē deva spēku šāds gadījums: runājām vai nu kādā kalniņā, vai aiz krūmiņa, un režisors visu laiku teica, lai runājam skaidri. Es sāku mēģināt  skaidri runāt, bet tad es nodomāju - nu, kas tad tas ir! Ja es tikai sākšu domāt, kā savas lūpas turēt un skaņu veidot, kas tad no filmas iznāks? Un es iekšēji atmetu ar roku, laidu vaļā tā, kā sirds to diktē. Otrs moments - es filmā iesaistījos un spēlēju "Zvejnieka dēlā” tad, kad viņu pāri par 100 reizēm biju nospēlējis uz skatuves. Es tad varēju šajā tēlā brīvi dzīvot un brīvi rīkoties.”

Pētera Lūča partnere filmā "Zvejnieka dēls" bija Ņina Melbārde Anitas lomā. Garozu spēlēja Rūdolfs Bērziņš, kurš piedalījās arī filmas mūzikas ieskaņošanā līdz ar kvartetu "Tēvija”, Teodora Reitera kori, Radiofona orķestri un Valmieras kājnieku pulkas pūtēju orķestri. Dziesma par Laša kundzi pat tik tālu folklorizējās, ka nereti tika piemirsts komponista Jāņa Mediņa vārds.

Filmas pirmizrāde 1940. gada 2. janvārī Splendid Palace zālē kļuva par valsts mēroga notikumu.

Kristīne Matīsa: "Tā patiešām bija ažiotāža kino skatītāju aprindās. Tur bija burzmā pazaudētas galošas, par ko rakstīja avīzes, un izgāztas kinoteātra durvis, izsists kases logs, valdības vīri ložās un pēc tam šī filma vēl ilgi pulcēja milzīgu skatītāju skaitu - divos mēnešos visā Latvijā to noskatījās 250 000 skatītāju! Bet drīz pēc tam sākās šīs filmas ideoloģiskās problēmas, jo ažiotāža ap filmu vēl nebija beigusies, kad jau mainījās vara Latvijā - protams, tajā stāstā no padomju ideoloģijas viedokļa bija pārāk mazs akcents likts uz kolektīvo spēku, jo Oskars darbojās ļoti individuāli  un viens pats spēja atrisināt visas savas problēmas ar savu spēku. Tas nekādi neiederējās padomju uzstādījumā, kur galvenais ir kolektīvs un kolhozs.”

Tā nu pienāk 1956. gads, kad padomju valstsvīri uzskatīja, ka jāveido jauns "Zvejnieka dēla” variants...

Tā kā bija pagājis samērā īss brīdis un nevarēja izlikties, ka tādas filmas par šo tēmu vispār nav bijis, tautai oficiāli tika paziņots, ka filmas oriģināls kara laikā gājis bojā un kopijas bojātas, bet patiesie iemesli tika noklusēti par to, ka "vecajā filmā" nav tverts ideoloģiskais fokuss pareizi un ka daļa no radošā komandas pametusi Latviju un devusies emigrācijā (gan V. Lapenieks un Ņ. Melbārde, gan arī komponists Jānis Mediņš).

Rezultātā top jauns scenārijs, tiek uzrunāts Maskavas Kinoinstitūtu tikko beigušais režisors Varis Krūmiņš un viņa Maskavas kursabiedrs, diplomētais operators Māris Rudzītis, kā arī pirmā profesionālā aktrise ar Vissavienības Kinoinstitūta diplomu Astrīda Gulbe.

Tomēr "Zvejnieka dēlam" Nr. 2 pirmās filmas panākumus neizdevās pārspēt. Te pie vainas, kā vēlāk atzina režisors, bija "ar kreiso kāju rakstītais scenārijs" un pārāk samudžinātais sižets  jeb kā laikrakstā "Literatūra un māksla” rakstīja Jānis Grants, "vēlme dot no visa pa druskai".

Arī Lapenieka filmas lielo bonusu - Jāņa Mediņa trāpīgo dziesmu šarmu - komponistam Jānim Ivanovam neizdevās atkārtot. ”Ivanovs gan pieskaņojis filmai jūtīgu mūziku, tomēr  nevienu zvejnieku dzīvei raksturīgu dziesmu, kas ieietu tautā, nav.”

Tomēr otrā "Zvejnieka dēla” galvenais trumpis, kā uzsver arī Kristīne Matīsa, ir jaunais aktieris Eduards Pāvuls Oskara lomā un operatora Māra Rudzīša veikums.

Lai gan tolaik bija iespēja radīt krāsainu filmu, tieši Rudzītis pārliecināja, ka attēlam jābūt melnbaltam, lai parādītu ne tikai saules apmirdzēto jūru, bet izceltu arī skarbās viļņu brāzmas un skarbo, vētraino zvejnieku dzīvi. Ne velti par savu darbu Māris Rudzītis 1958. gadā saņēma veicināšanas prēmiju I Vissavienības kinofestivālā Maskavā.

Bet Eduards Pāvuls ilgi nav bijis pierunājams uzņemties Oskara lomu, jo tīri cilvēcīgi nav vēlējies "atņemt” Lūcim slavu un ar viņu konkurēt. Tikai tad, kad vecmeistars iedrošinājis un atdevis Pāvulam savu filmā izmantoto zvejnieka cepuri un zābakus, piekritis.

Attēlā - Eduards Pāvuls Oskara lomā un Astrīda Gulbe Anitas lomā

---

Lai filmā Pāvuls izskatītos plecīgāks un garāks, nācies palīgā ņemt arī dažādas kino viltības: dažos kadros aktieris polsterēts, bet citos par viņu garāki aktieri staigājuši pa grāvi. Filmas pirmizrādi noskatījies arī pats Vilis Lācis, kurš teicis: "Es neko no kino nesaprotu, bet Pāvuls prot airēt.” Beigu beigās Oskara loma Pāvulam, gluži tāpat kā Lūcim, kļuvusi par obligātu pušķi pie dzīvesstāsta. Par to gan aktieris teātra kritiķei Lilijai Dzenei grāmatā "Aktieris pret savu gribu” (1987) sūdzējies.

Bet Latvijas Radio kolēģei Rutai Rikšei 1985. gadā viņš runā arī par likteņa spēlēm: "Es domāju, ka es neizvēlos likteni, bet liktenis izvēlas mani. Jo mēs jau esam atkarīgi no režisora, no sava likteņa.

Es esmu tāds nedomājošs cilvēks, jo Pāvuls jau strādā bez domāšanas… (smejas)

Mans personīgais uzskats, ka visas lomas es uzskatu par normālām.  Nu, tajā laikā taisīja mazliet ar tādu pacēlumu, jo māksla nav dzīve! Dzīvē mēs tā purpinām, bet mākslā jāmāk pacelt. Mazliet. Tas ir mans viedoklis. Nevajag tā o-hoho, a-haha, bet mazliet pacelt augstāk, jo mākslai ir jāsit precīzi un godīgi.”

Līdz ar neatkarības atjaunošanu pirmā latvju spēlfilma "Zvejnieka dēls" atkal ieraudzīja ekrāna gaismu, kļūstot par brīvās Latvijas jaunības simbolu.

Kristīne Matīsa: "Fakts, ka pirmajam jeb Lapenieka "Zvejnieka dēlam" ir īpaša vieta kino vēsturē, nav apšaubāms. Svarīgi arī tas, ka tautas sentimentālajās sajūtās vēsture un mīļā Ulmaņlaika pagātne, gadiem ejot, iegūst arvien lielāku mirdzumu un melnie traipiņi pazūd. 1990. gadā, kad Latvijā ir pirmie Vispasaules latviešu Dziesmu svētki, kad pirmo reizi arī trimdinieki sarodas no visām pasaules valstīm, kinoteātrī Splendid Palace tika speciāli rīkots pasākums "50 gadi filmai "Zvejnieka dēls”. Tajā pašā laikā Dziesmu svētku kontekstā tika rīkots arī Vispasaules latviešu kinematogrāfistu saiets, un "Zvejnieka dēls” tika nolikts visa šī pasākuma centrā kā tāds galvenais tēls. Ja tā skatās, tad tā ir tā simboliskā filma, kas pārstāv visu starpkaru kino mākslu.”