Ir 1967.  gada 9. februāris.  Nacionālajā teātrī – toreiz vēl Andreja Upīša Drāmas teātrī -  buras paceļ Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens.  Uz skatuves valda jautrība, mūzika, asprātības un, - kā ar otru ādu saaudzis, uz komandtiltiņa stājas Kārlis Sebris.

"Kad pārādījās  Kārļa Sebra Jens, latviešu skatuve ieguva VĪRU. Cilvēka, vīra stāja tika ielikta jaunās, stiprās eņģēs. Kārlis Sebris ar Jenu atjaunoja un nostiprināja godavīra jēdzienu,”  – tā vērtējusi teātra zinātniece Lilija Dzene.

Varbūt tas bija zvaigznēs rakstīts, ka lugas autoram Juhanam Smūlam un Kārlim Sebrim  jāsatiekas, jo abi dzimuši vienā datumā – 18. februārī, tikai ar astoņu gadu starpību: Kārlis Sebris – 1914. gadā, Juhans Smūls – 1922. gadā.

Smūla lugai bija laimīgs liktenis, to iestudēja daudzviet, bet  Kārļa Sebra Jenu – īstajā vārdā Ennu Ūteoa – autors atzina par pašu labāko.

Lilija Dzene: "Tāda loma ir vislielākā likteņa labvēlība, kuru iemanto retie, savā ziņā izredzētie, un to nedz pasaules, nedz arī latviešu teātrī nemaz  nav tik daudz. Tas notiek tad, kad literārs tēls  uz visiem laikiem  tiek savienots ne tikai ar aktiera ārieni, bet arī ar viņa – cilvēka dziļākās būtības izpausmi. Tas notiek tad, kad aktierim rodas iespēja pateikt  no skatuves to vārdu, kuru cilvēki šajā brīdī visvairāk gaida. Tas notiek tad, kad aktieris ar visu savu dvēseles spēku apliecina un it kā no jauna apliecina un it kā no jauna iestiprina tos cilvēka ētikas pamatprincipus, bez kuriem sabiedrība nevar ne pastāvēt, ne tālāk attīstīties."

To akcentē arī izrādes režisors Mihails Kublinskis.

Cilvēks mākslā sākas no tā, ko viņš  uzskata par vērtīgāko, un izrādē Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens saplūda gan režisora Mihaila Kublinska, gan visa aktieru ansambļa  ētiskie kritēriji. Pasaulē vienmēr ir bijuši un būs  cilvēki,  uz kuriem var paļauties. Kihnu Jenā  turpinājās brīnišķīga Elzas Radziņas un Kārļa Sebra partnerība. Manne un Enns satiekas brīdī, kad Kihnu Jens meklē  tikko nopirktā zviedru kuģīša komandu, un Manni, seno Kihnu salas meiteni, viņš nolīgst par pavāri. Mannes enerģija pārlejas Jenā, un izveidojas skaists mīlas duets. Kaut arī kuģis mirst, abiem ir cerība un mierinājums: abiem būs mazais Jens, kuru Manne auklē zem sirds.

Jenā Kārlis Sebris izdzīvoja sava mūža visbagātākās, visskaistākās stundas: dalījās ar skatītāju zāli savā pasaules uztverē, savās gaišākajās un arī bažīgākajās domās, sajuta lielu vienotību ar cilvēkiem.