Kad Ādolfs Šapiro Jaunatnes teātrī 1979. gadā iestudē Henrika Ibsena „Pēru Gintu”, viņam ir apaļi 40, viņa Pēram Gintam Uldim Pūcītim – 42. Pašā virsotnē ir Šapiro laiks Jaunatnes teātra galvenā režisora amatā, kas iemūžināts arī starp skatuves mākslas vērtībām Latvijas kultūras kanonā. Piecas stundas garā izrāde ir pārsteidzošs notikums tā brīža Latvijas teātrī. Teātra zinātniece Silvija Geikina grāmatā „Jaunatnes teātris” raksta: „Liekas, Šapiro, sajūsmināts un nenoguris, gribēja klausīties Ibsena atziņās, domu bagātajā poēmas tekstā, un mēģināja ar to iejūsmināt arī skatītājus.”

„Tas vispār ir unikāls gadījums, viens no nedaudzajiem visā latviešu teātra vēsturē, kad „Pērs Gints”, šī grandiozā luga, tiek iestudēta pilnīgi bez svītrojumiem. Līdz 1979.gada Šapiro iestudējumam mūsu skatītājs bija pieradis pie tādas ļoti romantizētas „Pēra Ginta” vēstures. Skanēja Edvarda Grīga mūzika, bija ļoti daudz īsinājumu, bija koncertuzvedumi, kas bija skaisti un publikai patika. Bet tas bija tāds romantisks stāsts par Norvēģiju, Solveigu… Šapiro nāca kā pilnīgs šo iestudējumu tradīciju apšaubītājs. Jo viņš iestudēja visu lugu, bez svītrojumiem, un iestudējums veidojās piecas stundas garš.”

Tas bija kas neierasts. Lai skatītāji spētu nosēdēt, izrādi spēlēja divās daļās: pirmo no rīta, otro – vakarā. Skatītāji „Pēram Gintam” veltīja visu dienu. Pēra Ginta lomā – Uldis Pūcītis, kuram, kā atceras laikabiedri, tā bijusi sapņu loma jau kopš studiju gadiem. Pēra māti Ozi spēlēja par Pūcīti tikai dažus gadus vecākā Dina Kuple. Solveigas māsu Helgu spēlēja Inta Bankoviča, kuras atmiņas par iestudējumu iekļautas raidījumā.

Teātra mākslas gaistošo dabu apliecina fakts, ka ne Latvijas Radio, ne Latvijas Televīzijas arhīvā nav saglabājies neviens izrādes fragments.

Stāsts par Šapiro „Pēru Gintu” nebūtu pilnīgs, nepieminot Ilmāra Blumberga titānisko darbu pie izrādes tērpiem un scenogrāfijas. Skatuve bija veidota kā slīpa plakne, kas kādās 30 kārtās noklāta ar paša mākslinieka ar roku apgleznotiem audekliem.

„Pēra Ginta” 1979.gada iestudējumu Jaunatnes teātrī teātra kritiķe Silvija Radzobe sauc par vienu no izcilākajiem tā laika notikumiem Latvijas teātrī. Ne tikai tādēļ, ka Šapiro to iestudēja gandrīz bez svītrojumiem, bet arī režisora asredzīgā skatījuma dēļ uz Ibsena fabulu tā laika kontekstā.

„Pēra Ginta” iestudējumā Ādolfs Šapiro atteicās no tradicionālās Edvarda Grīga mūzikas, izrādes skanisko pusi uzticot igauņu komponistam Olavam Ehalam. Silvija Geikina atminas, ka Ehalas mūzika bijusi asa, dzēlīga, pat disharmoniska, pievēršoties Pēra dvēseles atspoguļojumam. Diemžēl arī izrādes muzikālā partitūra nav saglabājusies ne Latvijas Radio, ne pat paša komponista arhīvā. Taču Ehala Igaunijas radio kolēģiem atzinis, ka „Pēru Gintu” atceras kā lielu notikumu.