Animācijas filma ”Zaķīšu pirtiņa” dienas gaismu ieraudzīja 1979. gadā. Filmas scenārija autore un režisore ir latviešu aplikācijas un zīmētās animācijas aizsācēja Roze Stiebra, kura, jau desmit gadu darbodamās  Latvijas Televīzijas paspārnē, kopā ar operatoru Ansi Bērziņu atrada un izveidoja savu, izteikti latvisku stilu. Šī mazā, tikai septiņarpus minūšu garā „pasaciņa”, kas tapa pēc Viļa Plūdoņa dzejas motīviem ar Imanta Kalniņa komponēto mūziku, ir spilgts paraugs viņas rokrakstam, kas priecējis bērnus daudzās paaudzēs.

Vaicāta, kā skaidrojama šīs filmas popularitāte un ilgdzīvošanas noslēpums, Roze Stiebra atzīst: „Domāju, ka tur ir pamatvērtības, kas skar jebkuru cilvēku, kurš dzīvo šajā pasaulē. Darba tapšanas laikā vienojāmies ar mākslinieci Dzintru Aulmani, ka filmai jābūt tādai, lai bērniņš jūt, ka viņu noglauda, ka viņam pieskaras labvēlība, mīlestība. Ja tas ir pamatuzdevums, tad viss pārējais aizrit zem šīs zīmes. Tie, kas veidoja šo filmu, arī atgriezeniski saņēma šo mīlestības žestu.”

Lai animācijas filmā nekustīgais attēls atdzīvotos, jāpiedalās daudziem ar pacietību apveltītiem cilvēkiem, kuri zīmē, krāso, fāzē, griež, līmē un filmē. Māksliniece  Dzintra Aulmane atklāj, ka „Zaķīšu pirtiņa” no visām 17 filmām, kas veidotas kopā ar Rozi Stiebru, ir viņai vistuvākā: „„Zaķīšu pirtiņa” man ir bijusi visemocionālākā filma, jo vienlaikus arī dzīvē bija emocionāli pārdzīvojumi, acīmredzot,  tolaik biju ļoti jūtīga. Manam bērnam bija divi gadi un viņš arī bija kā mazs zaķītis. Un, protams, Imanta Kalniņa brīnišķīgā mūzika. „Zaķīšu pirtiņa” ir aplikācijas filma, kur viss ir izgriezts no papīra un krāsots no abām pusēm. Tad izmēģina kustību un to pārzīmē, visu nokrāso un tad filmē uz stikliem.”

Svarīga loma filmas izteiksmes un noskaņas radīšanā ir arī tekstam un mūzikai. Imanta Kalniņa sacerēto skaņu ierakstu studijā realizēja tolaik populārā grupa „Menuets” un solists Adrians Kukuvass: „Pirmā asociācija, domājot par šo filmu, ir tāds bezgalīgs mīļums, kas ir gan bildītē, gan mūzikā. Ieraksta skaņu režisors bija Jāzeps Kūlbergs, Jānis Blūms to visu veidoja un strādāja arī mēģinājumos. Kad pagājušajā gadā bija kinodienas Grīziņkalnā, tad mēs atkārtojām visu un nospēlējām "dzīvajā". Tā ir gandrīz kā vesela opera, .ir arī mainīgs taktsmērs, kaut gan šķiet, ka viss ļoti vienkārši".

Par Plūdoņa dzejoļa izvēli Roze Stiebra atceras: "Ar Plūdoni toreiz nebija tik vienkārši, viņš neskaitījās vadošais dzejnieks. Taču mūsu redaktors netīšām izteica domu: „Ko jūs tādas sarežģītas filmas taisiet, labāk taisiet „Zaķīšu pirtiņu!”! Jau pēc pāris dienām atnesu viņam scenāriju un teicu: „Redziet, jūs minējāt „Zaķīšu pirtiņu” un es arī ļoti gribētu to taisīt!” Palīdzēja tāds laimīgs gadījums, ka tikko bija iznākusi grāmatiņa bērniem ar Plūdoņa dzeju, un pēc „Zaķīšu pirtiņas” tur bija nodrukāta „Lauku māmiņas aiju dziesmiņa”. Tā kopā izveidojās filmiņa, jo ar vienu dzejolīti bija tā kā nedaudz par īsu. Šūpuļdziesmiņa pielika to visuma aspektu, kad pēc zaķīšu dauzīšanās un  priecāšanās iestājas harmonija un atklājas visums savā krāšņākajā, labākajā veidā, mīlestības aspektā. Es biju tik priecīga, ka man abi aspekti sakrīt un filmiņas dramaturģija pati no sevis izveidojas. Uzreiz skrēju pie Imanta Kalniņa un teicu, ka man ir skaista ideja, lai raksta mūziku! Viņš, protams, to uzreiz ieraudzīja, un mūzika izdevās ļoti skaista. Imantam Kalniņam jau bija tas tiešais kanāls ar gaismu. Viņš sajuta to un caur viņu nāca  šīs patiesības…”

Kinokritiķe Ieva Viese-Vigula, veidojot savu maģistra darbu, strādājusi ar Rozes Stiebras un Anša Bērziņa arhīvu. Drīzā nākotnē iecerēta arī grāmata par abiem meistariem, kā arī Latvijas animācijas vēsturi un tā vietu pasaulē: "„Zaķīšu pirtiņa” ir viena no tām filmām, kurai, ja tā var teikt, piemīt zināma universalitāte. Skatoties šo filmu šodien, vienīgais, kas ir novecojis, ir tehniski, kā šī filma izskatās vizuāli, bet vēstījums ir tikpat skaidri nolasāms kā toreiz. Es domāju, ka lielu daļu burvības veido brīvība, ironija un spēja runāt savā valodā, neskatoties uz visiem ārējiem ierobežojumiem. Tas tur ir manāms - profesionāli nostrādāts un arī  ārkārtīgi elpojošs, mākslinieciski brīvs darbs.”