Valda Lūriņa "Spartaks" Nacionālajā, tolaik Drāmas teātrī, tāpat kā Kārļa Auškāpa "Sapnis vasaras naktī" Dailes teātrī, 70. gadu vidū aizsāka citu, jaunu teātri Latvijā. Pierādot, ka māksliniecisko informāciju teātrī var nodot ne tikai ar teksta, bet arī kustības, mūzikas un artistiskas spēles palīdzību.

"Spartaka" recenzenti dalījušies divās pretējās nometnēs. Vieni daudz uzmanības veltīja dziļiem, sarežģītiem filozofiskiem konfliktiem, ko, viņuprāt, risina arī uzvedums. Otri pārmeta jaunajam režisoram satura primitīvismu. Taču pašiem "Spartaka" veidotājiem joprojām palikusi prātā kopējā elpa un sajūta, kā veicot sprinta distanci...

1977. gads bija Andreja Upīša simtgade. Latvijas teātros tapa vairāki iestudējumi pēc rakstnieka literārajiem darbiem, bet par svētku dienu interesantāko notikumu teātra pasaulē kļuva vēsturiskā traģēdija "Spartaks" Valda Lūriņa režijā, ar piebildi uz afišas un arī programmu lapiņās – ārpusplāna izrāde”. "Spartaks" atbilda tā laika Latvijas režijas "vismodernākajiem meklējumiem".

Režisors Valdis Lūriņš tagad, atskatoties uz darbu pie iestudējuma, atklāj: "Mūs interesēja aktiera ķermenis kā skatuves instruments."

Titullomā bija Rolands Zagorskis, un viņš pievienojas Valda Lūriņa teiktajam: "Meklējām atbildi uz jautājumu, kas ir skatuves kustība."

Mākslas tēls radās tieši no aktieru fiziskās darbošanās, no fiziskās eksistences, no saskarsmes un savstarpējās iedarbības veida. Aktieriem bijusi milzīga fiziska slodze, to labi atceras Jānis Skanis – Kriksa lomas atveidotājs. Režisors atzīst, ka Kriksa loma bijusi fiziski sarežģīta, ne velti šai lomai izraudzīts aktieris – sporta meistars augstlēkšanā.

Valdim Lūriņam šī bija pirmā sadarbība ar Zigmaru Liepiņu, ar kuru režisors saticies obligātā karadienesta laikā.

Izrāde sākās ar Imanta Vanzoviča dziedātu vokalīzi, un Jānis Skanis saka – tā mūzika bija kā žilete pār krūtīm.

Uz skatuves bija Jura Toropina radītā gladiatoru cīņu arēna, ko pusaplī ietvēra koka (stabi, kāpnes) un rupju virvju konstrukcija.  Daudz izrādes tapšanā ieguldījis arī Jānis Grīnbergs, gaismu mākslinieks. Aktieru vizuālajā tēlā dominēja viņu kailā miesa un īsti raupji materiāli – āda, adījums, maisa drēbe.

Teātra zinātniece Līvija Akurātere 1978. gadā žurnālā "Karogs" raksta: "Vēlākajās izrādēs no kopējās  kustību un kliedzienu gūzmas aizvien pārliecinošāk izkristalizējās arī tie brīži, kad ap Spartaku ir viņa biedri. Līdz augstai  kulminācijai tagad ir aizaudzis Spartaka – Kriksa konflikts.”

Jāpiebilst, ka Valda Lūriņa "Spartakam" sekoja Anderja Upīša "Žanna d’Arka" (1982) un "Mirabo" (1987) iestudējumi, līdz ar to Lūriņš kļuva par pirmo režisoru latviešu teātra vēsturē, kas iestudējis visas Andreja Upīša vēsturiskās traģēdijas.