Preses relīzes

Sigitas Roķes atklātā vēstule

Sigita Roķe, Latvijas Radio valdes locekle

Atklātā vēstule

Kam traucē Latvijas Radio?

Šāds jautājums atkal un atkal nāk prātā, vērtējot pēdējo mēnešu aktivitātes, kur Latvijas Radio vārds tiek regulāri piesaukts ar aicinājumiem visu sakārtot. Tikai – ko un ar kādu mērķi?

Visā šajā kontekstā neviļus nāk prātā žurnālā “Ir” publicētās “oligarhu sarunas”, kur sarunu varoņi sūkstījās tieši par to, ka neizdodas sakārtot Latvijas Radio – “tas valsts radio, kā bija, tā palika”. Lai arī pagājuši vairāki gadi, arī šodien varam pašapzinīgi teikt to pašu – neviens nevar ienākt Latvijas Radio un “sakārtot”... Vai tas būtu iemesls nemitīgiem aicinājumiem kaut ko Latvijas Radio darīt, apokaliptisku ainu zīmēšanai? Vai šādas sarunas notiek joprojām dažādos tādos vai citādos sastāvos?

Ja tā, tad jau pavisam citādi uztverami pēdējās dienās medijos publicētie teksti, ka radio valda haoss, ka guļam uz lauriem, raidām ne tādu mūziku un vispār nesaprotam paši, ko darām.

Atbildīgi esam izanalizējuši un sistematizējuši mūsu struktūru un procesus, ņemot vērā labāko Eiropas pieredzi. Mums ir skaidrs plāns, ko, kā un kad mēs varam izdarīt, ko varam pilnveidot šī brīža situācijā, bet kam mums iekšēju resursu nepietiek.

 Šobrīd pārmaiņas skar visus radio visā pasaulē. Mēs gribam sekot labākajām tendencēm un zinām, kā, bet te mēs nonākam pie akūtas finanšu nepietiekamības, kas radio ir jau gadiem. Neskatoties uz to, ka radio saturs pilnveidojas un attīstās arī pats uzņēmums, tieši tam finansējuma nav bijis. Vēl vairāk – krīzes gados tika ļoti būtiski samazināts gan darbinieku skaits, gan izmaksas, tostarp algas. Šobrīd krīzes nav, bet vēl joprojām mēs dzirdam tekstus par kādiem mītiskiem, slēptiem iekšējiem resursiem, ar kuriem mēs, ja vien gribētu, visas savas problēmas atrisinātu.

Ar savām programmām un milzīgo satura apjomu, lielāko, lojālāko auditoriju, kas uzticas Latvijas Radio saturam,  mēs esam viens no nabadzīgākajiem radio Eiropā. Iespējams, šobrīd jau paši nabadzīgākie – pērn aiz mums bija Ukrainas  un Armēnijas radio. Ņemot vērā, kā Ukraina šobrīd attīsta savus medijus, pieņemu, ka viņi ar visu to, ka valstī ir karš, šobrīd būs jau mūs apsteiguši.

Vai tas, ka Latvijas Radio, kas “katru dienu, [b..], skalo smadzenes”, tiek turēts nabadzībā, ir nejauši vai apzināti?  Pilnīgi noteikti var likties, ka turot mūs īsā naudas saitītē, mēs būsim mazāk lepni. Pazīstot Latvijas Radio cilvēkus, es varu droši teikt, ka savu mugurkaulu mēs noturēsim jebkuros apstākļos. Jo mēs ļoti labi zinām – cik stipri būsim mēs, tik stipra būs demokrātija mūsu salīdzinoši jaunajā valstī. Un mūs dara stiprus mūsu auditorija – paldies tiem 700 000 klausītāju lineārajā apraidē , paldies visiem tiem, ar kuriem mēs sastopamies datoru un telefonu ekrānos, diskutējam sociālajos tīklos. Jūsu dēļ mēs strādājam un turpināsim to darīt pēc vislabākās profesionālās un personīgās sirdsapziņas.