Parole, parole, parole

Pēc garākas pauzes "Klasikā" atgriezušies kultūrpētnieka Denisa Hanova raidījumi par operas kultūrvēsturi. Šoreiz – pavisam citā formātā.

Cikla nosaukums ņemts no populārās itāļu dziesmiņas ar refrēnu "Parole, soltanto parole, parole tra noi" jeb "Vārdi, tikai vārdi ir starp mums". Tā 1972. gadā dziedāja Mina un Alberto Lupo. Viņa – vīlusies mīlā, viņš – lūdzot viņu uzklausīt, apzinoties, ka netiks saprasts. Tātad – starp cilvēkiem kā sienas, kā barjeras ir vārdi: vārdu kaudzes, vārdu kalni, dziļas vārdu bedres.

Vārdi savulaik bija būtisks operas mākslas elements. Vārdi, tērpti libreta tekstā, ilgstoši bija pat svarīgāks operas veiksmes faktors nekā notis. 18. gadsimta intelektuāļus plosīja strīdi par to, kas ir svarīgāk – vārdi vai mūzika operas tekstā. Labs librets bija arī operas komerciālas veiksmes stāsts, bet neizdevies librets operas pirmizrādi lēma skaļam fiasko.

Cikla "Parole, parole, parole" raidījumi pievēršas tieši libretam, kas vairāku faktoru dēļ atrodas it kā ēnā. Mēs atpazīstam operu melodijas, varam dungot tām līdzi, bet – par ko šie varoņi īsti dzied? Kāpēc vārds viņus satriec un var pat apturēt āriju? Kāpēc strīds viena vārda dēļ pārtop par muzikālu traģēdiju? Kā, uzzinot libreta tekstu, mēs varam mainīt savus priekšstatus par operas tēliem un sižetu kopumā? Varbūt vairāk, skaistāk, dziļāk un cēlāk jutīsim līdzi varoņu likteņiem? Daudz jautājumu, uz kuriem mēģināsim kopīgi rast atbildes. Iespējams, savādāk uztversim gan Violetas un Džildas, gan donnas Elvīras vai pat lēdijas Makbetas emocijas un likteņus…

Attēlā: Deniss Hanovs
Foto: Ilga Auguste