"Zvaigžņu nakts" ritējumā atkal tiekamies ar pianistu Vestardu Šimkus, kurš šoreiz sagatavojis īpašu solovelti un Latvijas Radio 1. studijā ierakstījis etīdi "Peldošās zvaigznes" no paša komponētā cikla "Sapņu ainas. Deviņas etīdes klavierēm", kura pirmatskaņojums notika 2014. gada septembrī Siguldā un izskanējušas arī prestižajā Lucernas festivālā Šveicē.

Nebūs lieki atgādināt, ka pirmo reizi "Zvaigžņu naktī" Vestards viesojās kopā ar savu dzīvesbiedri, brīnišķīgā soprāna balss īpašnieci Elīnu Šimkus, piedāvājot Jāņa Mediņa dziesmas "Zelta sapnīt!" jaunieskaņojumu.

Sarunā ar "Klasiku" Vestards neslēpj: "Kad saņēmu aicinājumu piedalīties "Zvaigžņu naktī", iegrimu domās: vai patiesi pats jau neesmu kaut ko ar šādu konceptuālo uzstādījumu radījis? Nu, protams! Ja par zvaigznēm, tad "Peldošās zvaigznes" kā reiz bija tas darbs, kas ienāca prātā un pie kā arī paliku. Noskaņas ziņā tas ir kaut kas tālu virs zemes. Tā man ir to gribējies ietērpt skaņās. Sapnis, ko reiz nosapņoju un pēc kura "noskatīšanās" šis darbs radies, saistīts ar zvaigznēm, kuras, tiesa, nav gan debesīs, bet peld man apkārt okeānā, kurā esmu iekritis, izkrizdams no kuģa...

Uz kuģa valda panika par to, bet es peldu starp zvaigznēm un domāju - nu, ko jūs visi par mani uztraucieties, man taču ir tik labi! Mani pārņēmusi tā mierpilnā, labā sajūta, ka viss ir kārtībā, jo esmu starp zvaigznēm, starp debesīm un zemi, peldu ūdenī kaut kur pa vidu - zeme ir tālu zem manis, bet debesis - tālu virs manis...

Lūk, arī etīdes faktūra nekad nenoenkurojas kaut kur zemē vai augšā, un melodija atrodas starp divām peldošajām līnijām kaut kur vidū - peld te uz augšu, te leju. Un tas esmu es - tur, ūdenī."

Pianists ir pārliecināts: "Lai zvaiznes redzētu sapnī, tās visupirms ir jāiepazīst dzīvē. Mierīgā, dabas ieskautā vietā, kur dzīvojam mēs, dabu var sajust uz savas ādas, sajūtoties kā daļai no tā visa. Tad nu tas tā pilnīgi organiski iedzīvojas arī manos sapņos, tikai tajos viss izskatās drusku iracionālāk, nekā dzīvē."

Vaicāts, vai visa viņa oriģinālmūzika pie Vestarda atnāk sapņos, pianists uzsver: "Dažkārt. Un, kad tā atnāk, mēģinu uz klavierēm pārbaudīt, kā tas izklausās. Un parasti izklausās ļoti slikti... Tāpēc arī "Peldošās zvaigznes" neskanēja sapnī - etīdi uzrakstīju, iedvesmojotioes no sapņa. Mani iedvesmo jebkas vizuāls. Jā, arī sapnis ir kaut kas vizuāls, tomēr ikdienas pastaigās pa mežu nākas vizuāli piedzīvot visu ko - dažādas gaismas nokrāsas, pat vēju sajūtu kā muzikālas skaņas. Atliek apstāties un pierakstīt."