Projektā "Zvaigžņu nakts", kas "Klasikas" 20. gadskārtas zīmē risināsies līdz pat janvāra izskaņai, tiekamies ar Londonā dzīvojošo latviešu pianistu Reini Zariņu, kurš jaunieskaņojis Imanta Zemzara "Baltās naktis".

"Vienmēr līdzās komplicētiem darbiem vajadzīgs arī līdzsvars, kaut kas pavisam skaidrs, vienkāršs un skaists, un tieši tāds ir arī šis skaņdarbs - Imanta Zemzara "Baltās naktis". Visu ko esmu tajā saklausījis - arī Kītu Džeretu ļoti skaidri. Un pavisam noteikti - arī specifisku latvisku skanējumu, kas man atgādina par manu tēvzemi, dzīvojot Londonā," saka Reinis. "Lai arī zinu, ka komponists tajā atveidojis vasaras nakti, kas saulgriežos tā īsti nesatumst, manā skatījumā šī mūzika perfekti atbilst arī  ziemas baltajām naktīm, kad ir balti klajumi, spīd mēness, vis zvaigznes, un visapkārt ir gaišs... Un tie četri piesitieni - kā četri naktī. Man ļoti patīk atgriezties pie šīs sajūtas atkal un atkal..."

Vai pašam Reinim Zariņam ir kādi ikvakara rituāli, kā vakars atnāk pie viņa? "Dzīvojot kopā ar bērniņiem, vakara rituāli ir līdzīgi līdz brīdim, kad visi pa gultām. Un tad - ap vieniem, diviem, sākas manas darbadienas otra puse. Interesanti, ka tieši pēc pusnakts pie manis nāk vislabākās idejas, ko pēc tam vairākus gadus mēģinu attīstīt un pilnveidot. Vienīgi no rīta nevar pamosties," pasmaida pianists.

Viņš neslēpj: "Mani fascinē "Baltās naktis" arī tāpēc, ka... dzīve ir tik aizņemta, ka nav laika mierīgi pabūt ar sevi. Tā vienkārši - iziet ārā, tvert brīnumu. Un vienīgais laiks, kad pabūt ar sevi, pienāk tieši naktī, kad apstājies tumšā ielā, paskaties zvaigznēs... Atrast mieru ir svarīgi, bet, tikko to pasaku skaļi, saprotu arī, ka tas ir kas nesasniedzams. Visi tiecas pēc līdzsvara, bet neviens tajā nedzīvo. Tomēr visi ilgojas. Jā, kāpēc mēs ilgojamies pēc tā, kas šajā dzīvē nav līdz galam sasniedzams? Bet tā, šķiet, ir jau cita saruna..."