"Zvaigžņu naktī" - Ditas Krenbergas un Artura Maskata iznāciens. Viņu sniegumā klausāmies Artura Maskata dziesmu "Kaut ko klusiņām" pārlikumā flautai un klavierēm, pie kurām, protams, ir pats autors.

"Esmu ārkārtīgi laimīga par šo pavisam nelielo skaņdarbu, kas nu man kļuvis īpašs un tuvs ne tikai kā klausītājai, bet arī kā izpildītājai. Artura Maskata mūzika ir tik smalka, tik jūtīga... Artur, tas ir ļoti liels, skaists piedzīvojums - spēlēt tavu mūziku; tur arī jābūt lielai meistarībai. Kā zinām, visgrūtāk nspēlēt maigumu, klusumu un mīlestību, to sajust. Paldies, Artur," - lūk, ar cik sirsnīgu uzrunu komponistam sarunu sāk Dita Krenberga.

Bet kāda ir šī ieskaņojuma priekšvēsture? Dita atklāj: "Šo stāstu pirmā sāka stāstīt Gunda Vaivode, piezvanot man un aicinot ierakstīt kādu skaistu šūpuļdziesmu "Klasikas" skaistajai jubilejai. Kopīgi domājām, funktierējām, un izrādījās, ka visas manas idejas - piemēram, "Aizver actiņas" un citas - jau bija izsmeltas. Tad ieteicos, ka mums ir jauka sadarbība ar Arturu Maskatu - kopā atskaņojam ciklu "Trīs Artura Maskata dziesmas", un varbūt ņemam kādu no tām? Doma par Artura mūziku Gundai ļoti iepatikās, un viņa priecīgi teica - bet Arturam taču ir brīnišķīgā dziesma "Kaut ko klusiņām"! Atbildēju - būtu par to ļoti, ļoti iepriecināta, bet par to vēl jāvienojas ar Arturu. Gunda sazinājās ar Arturu, un, par spīti visādiem šķēršļiem, šodien esam satikušies Latvijas Radio studijā...  Šis ir ļoti skaists gada noslēgums ar tik brīnišķīgu, smalku Artura mūziku..."

Arturs Maskats: "Kad Gunda piezvanīja, sapratu: savā mūžā esmu tik ļoti maz uzrakstījis flautai! Un tā ir tik fantastiska mākslinieciska sajūta - muzicēt kopā ar Ditu, tāpēc uztvēru to kā skaistu zīmi. Tagad šai, šķiet, 1983. gada Ziemassvētkos rakstītaji dziesmai šajos Ziemassvētkos ir pilnīgi cita dzīvība. Turklāt ārā ir sniegs! Tas ļoti piestāv šai dziesmai."

Bet ar kādām izjūtām abiem māksliniekiem asociējas vārdi "zvaigžņu nakts"?

Dita: "Zvaigžņu nakts - man tā ir bezgalība. Brīvība. Un iespēja sazināties arī ar tiem, kas vairs nav kopā ar mums. Manas visspilgtākās izjūtas ir no augusta naktīm, kad Latvijas debesīs ir visvairāk zvaigžņu.

Viengad šādā naktī ilgi sēdēju un sagaidīju 77 krītošas zvaigznes! Raugoties zvaigznēs, tā ir tāda brīvības, neatkarības un laimes sajūta, ko nevar nekā citādi iegūt! Vienmēr šķiet, ka zvaigznītes ir mani mīļie, kuri nav ar mani kopā, bet uz mani noraugās.

Vienmēr esmu domājusi - cik žēl, ka nezinu visus zvaigznājus... Kad biju Austrālijā, secināju, ka tur ir pilnīgi citas zvaigznes! Cik tas ir ārkārtīgi jocīgi! Tur nav redzams ne mīļais Piena ceļš, ne Lielie greizie rati..."

Arturs: "Dita nupat runāja par bezgalības sajūtu... Man tā saistās tieši ar šo dziesmu un Vācieša dzeju. Reiz bija kāda skaista nakts, kad Ojārs Vācietis kopā ar savu kundzi Ludmilu Azarovu uzlūdza mūs abus ar dziesmas pirmatskaņotāju, aktieri Ivaru Kalniņu, pie sevis ciemos. Tas bija 6. decembris. Dzejnieks bija speciāli saucis skaņotāju, jo nevarot taču komponistu uzņemt, ja klavieres netīri skan... Muzicējām visu nakti, vairākas dziesmas viņš lika atkārtot vēl un vēl, un, kad ar Ivaru jau pret rītu izgājām uz tagadējās Vācieša ielas, likās, ka visas zvaigznes pieder man! Un ka lielais dzejnieks tiešām atzinis to, ko ar viņa dzeju dara... Tā bija viena no tām reizēm, kad biju absolūti laimīgs... Un šis skaistais dzejolis mani pavada visu dzīvi."

Sarunu noslēdzot, Arturs Maskats pauž skaistu novēlējumu "Klasikai": "Diži nosvinēt šo jubileju un pēc tam vēl daudzas, jo "Klasika" mums visiem ir vismīļākais radio Latvijā!"