No 13. līdz 17. martam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā noritēja  mūsdienu mūzikas festivāls "deciBels" un tā īpašie viesi bija komponiti Kents Olofsons  no Zviedrijas un Mauro Lanca  no Itālijas. Abi sniedza meistarklases un viņu mūzika skanēja arī festivāla atklāšanas koncertā.

Sarunas ar komponistiem un viņu mūzikas ieskaņojumus iespējams noklausīties šajā raidījumā.

Zviedru komponists Kents Olofsons ir skaņas izmeklētājs un pētnieks. Viņa tehnika ir apbrīnojama, un viņš to liek lietā teju visos iespējamos mūzikas žanros. Olofsona idejas aptver interesi par senajiem (perioda) instrumentiem laikmetīgajā mūzikā, elektroniku un elektroniskajiem instrumentiem, muzikālo teātri, rokmūziku, radiolugām, performancēm un instalācijām

Olofsona mūziku atskaņojuši Ensemble Recherche, Bavārijas Radio simfoniskais orķestris, Zviedrijas Radio koris, KammarensembleN, Klangforum Wien, Oslo Sinfonietta, Avantii!, diriģenti Lotars Zagroseks, Gustavo Dudamels, Mario Venzago un Franks Ollu. Olofsons studējis un pasniedz kompozīciju Malmes Mūzikas akadēmijā.

Fragments no intervijas ar Kentu Olofsonu:

"Jāatzīst, ka liela daļa no manis ir tā sauktais tradicionālais komponists. Es ļoti daudz esmu pasniedzis mūzikas teoriju un klasisko analīzi. Domāju, ka manu mūzikas valodu veido abas pieredzes — klasiskā kompozīcija un elektronika. Daudzi elektroniskās mūzikas komponisti nezina par klasiskajiem kompozīcijas prinicipiem. Ar klasisko kompozīciju es domāju lielākoties visu Rietumeiropas mūzikas vēsturi un kompozīcijas tehnikas. To, kā dažādos laikmetos rakstīja polifono mūziku, klasicisma laikmeta domāšanu motīvos un variācijās. Esmu ļoti ietekmējies no tā, kā baroka laikā domāja par instrumentālās mūzikas līnijām. Manī ir uzkrājušās ļoti daudzas tradīcijas.

Satiekot jaunos komponistus, kuri nāk studēt un vēlas iemācīties kompozīciju, esmu novērojis, ka viņiem ir izpratne par klasiko mūziku tādā nozīmē, kā tā skan, bet viņiem lielākoties nav priekšstatu par dziļākiem slāņiem, par uzbūvi, formu, kā attīstīt domu.

Protams, esmu pavadījis diezgan daudz laika to visu studējot. Vienā brīdī šīs zināšanas absorbējas tevī, tās kļūst par daļu no tevis. Daudz laika arī esmu pavadījis, studējot jaunās tehnoloģijas, elektroniku. Mani ļoti iedvesmojusi elektro-akustiskā mūzika. Sevišķi tas, kas notika 90-ajos gados, semplu tehnoloģijas, kas kļuva pieejamas. Es ar to visu sāku aizrauties jau 80-to beigās. Ja tagad uz to visu atskatos, tas ir diezgan raibs zināšanu un pieeju sajaukums. Bet man arī kļūst skaidrāks, kā katra no šīm pieejām ir ietekmējusi manu kompozicionālo domāšanu.

Varbūt tāpēc, ka bija tik daudz iespēju izpausties - studija, elektro-akustika, dzīvā elektronika un klasiskie principi — es jau astoņus gadus nodarbojos ar muzikālo teātri. Un teātris kā medijs paver vēl plašākas iespējas to visu apvienot. Renesanses mūziku var savienot ar elektroniku un politiskiem vēstījumiem ļoti interesantās kombinācijās. Mani šis process ir ļoti iedvesmojis.

Dažreiz šie darbi var kļūt ļoti apjomīgi no miksēšanas viedokļa. Man jāpavada stunda, pusotra pie miksēšanas pults, kas sagādā ne mazums stresu un galvassāpju. Skaņdarbs, kuru dzirdējām festivālā Decibels, man pie skaņupults bija salīdzinoši kā neliela miniatūra.

Es daudz laika pavadu, domājot par skaņas vidi, par skaņu kā scenogrāfiju. Piemērs būtu skaļruņu izvietošana ap skatītājiem. Tas var funkcionēt gan kā fons, gan kompozīcijas drēbe elektro-akustiskam skaņdarbam. Tas ir ļoti efektīvi. Jāatzīst, ka šādu pieeju sevišķi daudz neizmanto, uzskatu, ka tai ir liels radošais potenciāls teātrī. Jo tu vari pārvietot skaņu prom no skatuves, to var burtiski pārvietot telpā. Pārsteidzoši, cik maz šī tehnoloģija tiek izmantota mūsdienās!

Man tas liekas ļoti interesanti — tonālais/atonālais piegājiens kompozīcijai. Ja tagad par to padomāju — es vienmēr ik skaņdarbā cenšos panākt iekšēju vienotību. Kontrasti, protams, ir svarīgi. Bet es nekad neesmu vēlējies radīt kolāžas tipa skaņdarbu tikai kontrastu pēc. Man patīk pretstatīt klasisko un moderno, bet visam jābūt saskaņotam. Man liekas, ka, strādājot ar tonālu materiālu, es pat neapzināti mēģinu atrast paņēmienus, kā likt tam skanēt dabiski, tā ir būtiska daļa manā kompozīcijas procesā".

Mauro Lanca dzimis Venēcijā un zināmā mērā palicis uzticīgs peldošajai pilsētai, tur studējot klavierspēli, kompozīcju un muzikoloģiju. Līdzās tam Lanca apmeklējis IRCAM kursus Parīzē, studējot kompozīcijas un datoru sintēzi.

Līdzās tīri muzikālai kompozīcijai Mauro Lanca interesējas par starpcisciplināriem projektiem. Viņš komponējis mūziku baletam Le Songe de Médée, ko pasūtināja Parīzes opera un IRCAM, viņš sarakstījis video-operu, sadarbojoties ar video mākslinieku Paolo Pačīni. Lanca radījis skaņdarbus projektiem Luvras muzejā un Pompidū centrā.

Komponista skaņdarbi atgādina akustiskus starpstāvokļus starp akustisko instrumentu radīto skaņu un eksperimentāliem, neparastiem skaņas avotiem. Šos starpstāvokļus var mēģināt saklausīt kā divas straumes, kas Mauro Lancas mūzikā veido dramaturģisko plūdumu. Lanca ir no tiem komponistiem, kuri prot trokšņus pārvērst muzikālā līnijā un par trokšņiem padarīt skaņas ar konkrētiem augstumiem.

Mauro Lanca: "Kad pirmoreiz uzrakstīju skaņdarbu netradicionālam instrumentam, mana motivācija nebija jaunu skaņu meklējumi. Tas ir skaņdarbs rotaļu instrumentiem un balsij. Kas man tajā bija pats svarīgākais — strādāt ar ikoniskiem objektiem, kuri sevī jau iemieso zināmu teatralitāti. Man tas bija ļoti svarīgi. Tāpat būtiski bija rakstīt mūziku objektiem, kuriem ir izteikti skaņveides ierobežojumi. Man tas bija ļoti interesanti no kompozīcijas viedokļa.

Viss darbs, kuru pēdējos gados esmu veicis ar datorkontrolētiem objektiem… mani ļoti interesē šo instrumentu neparastā un brīnumainā skaņa. Tāpat tas sniedz iespēju veidot kontrastus starp ļoti izsmalcinātu kontroli (kas pastāvēja jau skaņdarbā ar rotaļu instrumentiem, tā ir partitūra, kuru jāatskaņo profesionāliem mūziķiem), un ar datoru to ir iespējams attīstīt vēl tālāk. Tā ir ļoti izsmalcināta partitūra, kuru spēlē rudimentāri instrumenti. Tas ir ļoti jauks kontrasts, kas man liekas interesants.

Man nav akadēmiskas izglītības kompozīcijā. Kad sāku studēt, apguvu klasisko kontrapunktu, fūgu. Kad mācījos IRCAM studijā, iekļāvu savās kompozīcijās spektrālo tehniku. Bet ne jau tehniku uzskaitījums atbidlēs uz jūsu jautājumu. Ja runājam par kompozīcijas iekšēju vienotību, manā darbā tas saistās ar datora izmantošanu. Es izstrādāju pats savus algoritmus un tā kļuvusi par vienu no mana rokraksta pazīmēm".