"Tīrkultūras" viešņa - kanādiešu vijolniece un komponiste Sāra Neifelde (Sarah Neufeld), kura vairākkārt viesojusies arī Latvijā un kuru daudzi jo daudzi mūzikas cienītāji visā pasaulē pazīst kā grupu Bell Orchestre un Arcade Fire dalībnieci.

Beidzamos gadus līdzās iesaistei dažādās radošajās iecerēs Sāra nopietnāk pievērsusies vijoles solo kompozīcijai un koncertdarbībai. Pašas minēto autoritāšu Bēlas Bartoka, Stīva Reiha, Ivas Bitovas un Artura Rasela ietekmi savā mūzikā Noifelde pratusi apvienot ar īpaši izteiktu individuālo jutību pret tekstūru, mūzikas slāņainību, laikmetīgo elektro-akustisko, kā arī tautas un neatkarīgo rokmūziku.

Raidījumu veidojuši Zane Ozola, Rolands Pēterkops, Jānis Šipkēvics un Reinis Semēvics, ar Sāru sarunājas Rolands Pēterkops un Jānis Šipkēvics, mūziku izvēlējušies Sāra Neifelde, Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics, vizuālais noformējums – Rolands Pēterkops.

Pirmā mūzika

Man ir viena skaidra atmiņa, kurā klausījos mūziku, uztverot to, ko dzirdu, kā kaut ko, kas ir producēts vienums, iepretim dažādu atsevišķu instrumentu salikumam kādā telpā. ­­Uzaugu vidē, kurā cilvēki bieži spēlēja, tas arī veidoja manu priekšstatu par to, kā jāizklausās ierakstam. Maniem vecākiem bija daudz tautas mūzikas, sešdesmito gadu roka, pasaules un klasiskās mūzikas ierakstu. Iemācījos saklausīt un atpazīt, ka tā ir cītara, tā ir kāda dziedātāja balss, tās ir klavieres, uz kurām spēlē “Goldberga variācijas”. Bet tad atcerējos, ka astoņdesmitajos, kad biju jauna, sāku klausīties popmūziku. Es biju apsēsta ar Sindiju LauperI, un reiz, klausoties vienu viņas dziesmu, atskārtu, ka neatpazīstu, kas tur skan. (smejas) Piemīlīgi jautāju mammai: kādēļ basģitāra tā skan? Kas tas ir? Es jautāju mātei - akadēmiskai flautistei, kurai nav nekāda sakara ar popmūziku -, lai viņa man paskaidro astoņdesmito gadu popmūziku, kas ir diezgan smieklīgi, tomēr atceros, ka viņa man visu labi izskaidroja. Pēc tam klausījos popmūziku pavisam citādāk, uztverot to kā procesu, jo popmūzikā ir dažādi ar producēšanu saistīti starpposmi starp mūziķi telpā, pie kā es biju pieradusi, un klausītāju. Man tolaik bija seši gadi, un es nevarēju saprast – ak, Dievs, kā? Tas bija brīnišķīgi.

Jā, mana pirmā mūzika bija Sindija Laupere. Viņa ir ļoti neparasta. Es atceros sevi turam rokās vienu viņas plati un domājam – es gribu būt viņa! (smejas)

Vai tavā mūzikā dzirdamas viņas ietekmes?

Es par to tā nedomāju. Nē, visticamāk, nē.

Bet kas bija tā īpašā saikne ar viņas mūziku?

Estētiski runājot... Kad iznāca manis minētais Sindijas Lauperes albums, biju ļoti mazs bērns. Viņai piemita pavisam citāds dzīvīgums, salīdzinot ar, piemēram, Madonnu. Viņas tēls nebija tik perfekts. Uz šī albuma aizmugures bija viņas fotogrāfija – tā, ar tām kurpēm. Viņa sevī iemiesoja tādu mežonīgumu, kas man šķita ļoti eksotisks, jautrs, radošs un trakulīgs. Atceros, kā Helovīnā reiz saģērbos kā Sindija Laupere.

Mūzika, kas iedvesmojusi

Uzaugot klausījos ārkārtīgi daudz un dažādu žanru mūziku.

Sāku spēlēt vijoli trīs gadu vecumā. Tolaik klausījos dažādu tautu mūziku – maniem vecākiem patiešām ir milzīga mūzikas kolekcija.

Kad aizbraucu pie viņiem, tā mani vēl aizvien pārsteidz, arī pēc visiem šiem gadiem. Kad sāku izdarīt pati savas izvēles, tad pirmā laikam nāca popmūzika un viegli saprotami žanri. Deviņdesmitajos daži vecāki draugi sāka mainīties ar Beastie Boys kasetēm. Tad pēkšņi radās grandžs, un man ļoti iepatikās Nirvana un Pearl Jam. Man vajadzētu pieminēt, ka es uzaugu ļoti mazā pilsētā, laukos, tā kā man nebija izdevības apmeklēt visus tos stilīgos mūzikas ierakstu veikalus, kur par to vien runāja. Man vajadzēja paļauties uz citu cilvēku ieteikumiem - lielie bērni brauca uz pilsētu un atbrauca ar dažādām kasetēm. Kad man bija četrpadsmit, savukārt ļoti aizrāvos ar elektroniku, ar Aphex Twin agrīnajiem albumus. Ja runājam par šodienu, tad to noteikti būtu vērts pieminēt, es tos klausos vēl aizvien. Visa cita starpā, man patika arī The Pixies un Radiohead. Kam gan tolaik viņi nepatika, vai ne?

Uz kādu laiku nomainīju vijoli pret ģitāru, un pirmais, ko apguvu, bija visas Hendriksa solo partijas. Īpaši atceros, ka mācījos dziesmas no Surfer Rosa un tā laika Pixies albumiem, kur bija arī Where is my mind?

Tajā dziesmā ir tik vienkārša ģitāras partija, bet, atkal, te ir runa par producēšanu – es nespēju saprast, kā viņi panāca to skaņu. Es, protams, tolaik nesapratu, ka tie vēlāk tiks uzskatīti, no producēšanas viedokļa, par ļoti īpašiem albumiem. To nezinot, es klausījos Surfer Rosa un nevarēju saprast – kā ģitāra var tā izklausīties? Atceros mācāmies to solo partiju. Tā ir ļoti vienkārša, bet, kad es to spēlēju, tā izklausījās pavisam citādi, lai arī es visas notis spēlēju pareizi!

Atceros, ka no rietumiem nāca ļoti labs hardcore pankroks, kuru klausījās straight-edge bērni, kuri sev uz rokām bija satetovējuši tos “X” burtus – es tā nekad neizdarīju (smejas).

Tomēr iedzert man šķita diezgan aizraujoši! Es tā arī nekad nesapratu straight-edge kustību, bet no turienes nāca labas grupas. NoMeansNo un Fugazi, lai gan, jāatzīst, ka tās ir divas dažādas lietas, bet, jā, Fugazi dziesma Long division ar to vecumposmu man laikam asociējas visvairāk.

Kad biju jauna, varēju izmēģināt dažādu mūziku, un, lai arī nemitīgi mainījos, daudz ko no tām ietekmēm paturēju. Man šādi deviņdesmito gadu beigās ļoti iepatikās House un Drum n’ Base mūzika. Pēc tam ļoti ilgi klausījos tikai minimal techno, kuru izdeva ļoti savādi, mazi vācu izdevēji. Visa šī agrīno ietekmju kolekcija – no Sindijas Lauperes līdz Fugazi, tas viss kaut kur saglabājas, kā tāda kaste ar patīkamām atmiņām.

Improvizācija

Man ļoti agrā vecumā patika improvizēt. Tas bija vienīgais veids, kā apguvu spēlēt vijoli, jo tādējādi varēju pazust procesā.

Kad rūpīgi sēdēju pie notīm un sekoju tam, kā būtu pareizi, efekts bija cits. Improvizējot jutu, ka nodarbojos ar kaut ko radošu, ka tas ir komponēšanas veids, no kura nav jākaunas.

Runājot par pašizpausmi, tas šķita daudz dabiskāk, nekā runāt vai rakstīt. Ja gribēju iegrimt personīgajā pasaulē, tad tas notika tieši spēlējot.

Vijoli vai ģitāru?

Vijoli. Es, protams, runāju par piecu gadu vecumu – kas zina, ko es tur darīju. Jebkurā gadījumā, improvizējot jutos visērtāk un vispatiesāk. Vēlāk, kad kļuvu par profesionālu mūziķi, vajadzēja spēlēt kolektīvos ar citiem cilvēkiem, un tad sāku domāt par to, ka vajadzētu rakstīt pašai savus albumus. Mani pirmie ieraksti bija visai vienkārši, tur bija tikai vijole.

Reizēm vēl aizvien galvā dzirdu diezgan savādas idejas, kurām būtu nepieciešama pamatīga producēšana.

Man arī grūti tās idejas apstrādāt domājot par to, kādā žanrā tās būs. Kad mani piemeklē kāda vīzija, šis ieskats nākotnē vienmēr uzliek pienākumu: vai es varēšu šo ideju realizēt? Esmu radījusi ļoti minimālistiskus darbus un piedalījusies lielos ansambļos, bet pašas kompozīcijas. Es, piemēram, nupat dzirdēju Jāņa Šipkēvica kora kompozīcijas mēģinājumu un tādos brīžos, ar tik lielu cilvēku daudzumu, es vienmēr jūtos nedaudz ārpus sevis. Pirmo reizi, kad dzirdēju orķestri spēlējam manu kompozīciju, un es toreiz spēlēju kopā ar viņiem, īsti nepazinu sevi. Bija grūti noticēt, ka to daru. Šie brīži, kad vairs nepazīsti sevi, manuprāt, ir ļoti būtiski.

Iedvesma

Pārsvarā es kaut ko dzirdu galvā. Turklāt bieži vien tad, kad mans ķermenis ir kustībā. Kaut vai ejot pa ielu. Ļoti reti sēžu pie klavierēm un komponēju. Labākās idejas mani piemeklē, kad, piemēram, skrienu augšā pa kalnu vai nodarbojos ar kaut ko, kas atbrīvo to manas apziņas daļu, kura var izplesties. Un daba. Es zinu, ka tā ir klišeja (smejas).

Piemēram, ziedi?

Piemēram, ūdens, kas traucas cauri zemei. Kad esmu apkārt kam tādam, tas mani uzlādē. Reizēm deja vari man ļoti iedvesmot.

Neesmu liela modernās dejas speciāliste, bet brīžiem, skatoties deju, pārņem sajūta, ka no cilvēka pašizpausmes viedokļa jebkas ir iespējams.

Pagājušogad man bija liela veiksme piedalīties vienā dejas priekšnesumā. Es pati neesmu ne horeogrāfe, ne dejotāja, bet reizēm, kad gadās šādi sastapties ar citu mākslas veidu, tas iekustina tevi savā pasaulē. Visiem ir tādas izrādes, kas ietekmē uz visu dzīvi. Atceros, ka bērnībā redzēju uzstājamies vijolnieku Ichāku Perlmanu, atceros viņa roku kustības, ķermeni, kā viņš spēlēja. Domāju – tas ir iespējams? Tas ir vienreizēji!

Sadarbošanās

Visa mana karjera, izņemot pēdējos trīs vai četrus gadus, bijusi balstīta uz sadarbošanos. Bell Orchestre un Arcade Fire esmu spēlējusi ļoti, ļoti ilgu laiku. Abas grupas ir ļoti dažādas, mūzika arī. Cieši sadarbojoties ar kolektīvu, jūs kopīgi nonākat pie idejām, uz kurām katrs atsevišķais dalībnieks nezināja, ka ir spējīgs. Mēs nupat runājām par improvizāciju – daudziem prātiem strādājot kopā, gadās vienam otru šādi pārsteigt. Jūs sametat kopā atsevišķas idejas, kas rada kaut ko lielāku. Tas ir lieliski, jo tā var daudz iemācaties gan profesionāli, gan cilvēcīgi. Šīs abas lietas ir saistītas. Tā strādājot divus gadu desmitus, jūs kļūstat par ģimeni. Esot rokgrupā kā Arcade Fire, tas nebija kolektīvs, kas rakstot improvizē. Esam gājuši tālu ceļu līdz tai grupai, kas esam šodien. Tomēr tas ir ļoti būtiski – izmēģināt roku pašam, pat tad, ja tas paredz sēdēšanu vienam aiz slēgtām durvīm, strādājot ar savām idejām. Visiem ar to, protams, nav jānodarbojas – ar solo karjeru, bet man ir laba sajūta, nākot no šī fona, kur esmu divdesmit gadus strādājusi dažādos kolektīvos un tagad strādāju viena. Grūti izteikt, cik daudz esmu iemācījusies.

Vizualizēt sajūtas

Manā solo mūzikā galvenā sajūta ir, ka man jābūt pilnīgi vienai, izmantojot savu ķermeni, savu balsi un jāatdod visu, kas man ir. Tas skanējums un pavadošā sajūta ir ļoti intīmi. Ja projekts ir divu cilvēku sadarbība, tad tas ir vēl intīmāk, jo abiem jābūt intīmiem vienam pret otru. Piemēram, mūzikā, kuru radu ar Kolinu Stetsonu, mēs veidojam dialogu izmantojot visu savu būtību, un tas ir ļoti intīmi, bet iekšā esošā tekstūra ir ārkārtīgi skaļa. Tas ir… kā milzīgs mazums (huge smallness). Arcade Fire it īpaši es jutos kā lapa starp citām lapām, kuras visas pūš vējš, un mēs kopīgi veicam milzīgas kustības ļoti mazos veidos. Bet es negribu teikt, ka tā priekšā es jutos maza. Tas ir kā mazu putnu bars, kas kopā lido milzīgā kāsī. Tādas ir manas sajūtas.

Lielā kolektīvā tu nevari pilnībā atdot visas savas kārtis. Tev ir jābūt gudram - jāzina, ko izmantot, ko ne, jo jāņem vērā kopējais skanējums.

Strādājot ar dažādām grupām, var iemācīties, no kuras sevis daļas, ko ņemt.

Atdeve

Mana solo mūzika ir ļoti fiziska. Es svīstu, man sāp locītavas, procesā piedalās viss mans ķermenis un prāts. Spēlējot ar Kolinu, spriedze nav tik liela, jo man ir atsvars, mēs strādājam kopā un maināmies ar slodzi – kamēr viņš spēlē ko intensīvu, es atpūšos un otrādi. Ar Arcade Fire es parasti spēlēju mazas partijas, kas iegulstas lielajā ainā, bet, kad esam uz skatuves, man jāiesaista arī ķermenis. Tas attiecas arī uz visu grupu kopumā, un tas arī ir iemesls, kādēļ šo grupu vērts redzēt dzīvē. Kad spēlēju taustiņus, tamburīnu, vijoli vai dziedu bekvokālus, cenšos iesaistīt visu ķermeni, jo dzīvie koncerti ir kā ballīte. Pēc kāda laika pamani, ka nemanot esi izstrādājis horeogrāfiju.

Esmu pasākusi uz koncertiem vilkt sporta apavus.

Man šķiet, ka pēdējā tūrē tā sāka darīt visi! Bet solīdus, protams, tagad atrast nav grūti. Grupa Nike botās, jā, tas ir ļoti ērti, mēs tomēr daudz kustamies. Es koncertos bieži lēkāju - pamēģini palēkāt augstpapēžu kurpēs. No ceļiem vari atvadīties.

Klusums

Klusums mūzikā var būt ļoti spēcīgs. Es gribētu to vairāk izmantot. Runājot par klusumu pašu par sevi un kā to izbaudīt. Kad meditē, aizver acis un sēdi rāms, un tev šķiet, ka viss ir kluss, pamani to, kā elpo, var šķist, ka tad tu pieredzi klusumu, bet es neesmu droša, ka jebkad esmu pieredzējusi pilnīgu klusumu. Man ļoti patīk klusums, īpaši mūzikā, kura cenšas tāda būt. Jā, jo klusāk, jo labāk.

Par raidījumam izvēlēto mūziku

Es pirms pāris nedēļām vasaras ­zenītā par to domāju. Nezinu, vai visi vasaru pieredz šādi, bet tas ir mans mīļākais gadalaiks, es to allaž ļoti gaidu. Man vienmēr parādās specifiska sajūta un, ja tā neparādās, tad es pēc tās ļoti alkstu. Reizēm es to noķeru tikai pašās vasaras beigās un izmisīgi nelaižu vaļā. Tā ir neapdomīga sajūta. Es vēl paguvu to pieredzēt vasaras beigās, kad paņēmu nelielu atvaļinājumu.

Es daudz braukāju apkārt ar auto vietā, kur dzīvoju un šajā skaņdarbu sarakstā daudzas dziesmas ir no tā izbraukuma. Tā nav mūzika, kas domāta tieši izbraukumiem ar automašīnu – lielceļa mūzika vai kas tāds, bet varbūt „izbraukumiem” pa iekšējo pasauli gan.

Māju skaņas

Patiesību sakot, vieta, kur dzīvoju, ir ļoti dzīva, nelīdzena un… jauna. Ziemeļamerikas rietumu piekrastes kalni ir gigantiski, jo tie radušies relatīvi nesen, iepretim austrumu piekrastes kalniem, kas ir vecāki, līdzenāki, gludāki un šaušalīgi, savukārt rietumos tie ir asāki, nelīdzeni un skarbāki. Manuprāt, arī krāsas ir citādākas. Zilās krāsas ir tumšākas un biezākas, pelēkās ir ļoti piesātinātas, tā reģiona koki ir milzīgi un koši zaļi. Tur viss ir ļoti spilgts, man patīk tāda estētika.

Man vispār raksturīga dzīšanās pēc sajūtām un adrenalīna, man tas ir kā narkotikas! Klejot pa kalniem kā savvaļas lauvai…

Šajā raidījumā skan:

Infinite Scale – Across The Other Side (Infinite Scale) 2:57
Colin Stetson and Sarah Neufeld – The Sun Roars Into View (Colin Stetson and Sarah Neufeld) 7:37
Colin Stetson and Sarah Neufeld – Wont Be A Thing To Become (Colin Stetson and Sarah Neufeld) 3:24
Four Tet – Two Thousand And Seventeen (Four Tet) 4:12
Qasim Naqvi – Children of The Drawer PT_1 (Qasim Naqvi) 5:55
Masayoshi Fujita – Story Of Waterfall (Masayoshi Fujita) 11:28
Mary Lattimore – Jimmy V (Marry Lattimore) 5:57
Arcade Fire – Sprawl Flatland (Arcade Fire) 2:54
William Ryan Fritch – Scattered Flocks (William Ryan Fritch) 1:33
Arcade Fire – The Suburbs (Arcade Fire) 1:27
Sarah Neufeld – Where The Light Comes In (Sarah Neufeld) 3:40
Oliver Coates – Peace (Oliver Coates) 3:38
Sarah Neufeld – We’ve Got A Lot (Sarah Neufeld) 3:46
Oliver Coates – Innocent Love (Oliver Coates) 7:21
Visible Cloaks – Wheel (Visible Cloaks) 3:35