"Tīrkultūras" viesis - vēsturnieks Gustavs Strenga, kurš pēta ne tikai grāmatu vēsturi, bet arī atcerēšanās un dāvināšanas nozīmi dažādos laikos.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāmā izstāde "Luters. Pagrieziens" ir viņa jaunākais projekts, kas kļuvis arī par atspēriena punktu "Tīrkultūras" sarunai ar Gustavu.

Raidījumu veidojuši Reinis Semēvics un Zane Ozola, montējis Reinis Semēvics, mūziku izvēlējušies Gustavs Strenga un Reinis Semēvics, vizuālo noformējumu veidojis Reinis Semēvics.

 

BEZ MŪZIKAS - NEKĀDI

Nevaru pastrādāt bez mūzikas – visu laiku to klausos, un esmu sapratis, ka tikai ļoti, ļoti retos brīžos man vajag klusumu. Jo mūzika mani nomierina, palīdz koncentrēties. Tas ir tas pats kas ar lasīšanu – ja lasot tu spēj gūt pieredzes, kuras tev pašam nekad nav bijušas. Klausoties mūziku, ļoti bieži spēju sajust ko tādu, ko pašam nav nācies izbaudīt, bet dziesmas vai darba autors vēlējies kaut ko pateikt, un es to sadzirdu un spēju iztēloties. Vai arī šis darbs manī rada kādu sajūtu vai atgādina to, ko esmu jau aizmirsis.

Savu dzīvi bez mūzikas nevaru iedomāties…

Ja domājam par mūsu kultūru plašākā laika griezumā, tik izteikta mūzikas klātbūtne cilvēka dzīvē kā šodien nekad nav bijusi!

Jo nav bijis tādas iespējas to atskaņot. Šodien 24 stundas diennaktī varam to klausīties. Pirms gadiem divsimt pašam vajadzēja spēlēt, lai piedalītos mūzikas radīšanas procesā. Ja neļautu klausīties mūziku, mana dzīve kļūtu daudz neinteresantāka.

MĪĻĀKĀ SKAŅA

Nezinu, vai man ir mīļākā skaņa.

Bērnībā ļoti nepatika vijoles un klavieru saskaņa – šķita, tie ir divi instrumenti, kuriem nepavisam nevajadzētu būt, nevajadzētu skanēt kopā. Varbūt tāpēc, ka viens no brālēniem vingrinājās vijoļspēli…

Bet pēc kāda laika tieši vijoles un klavieru dueta skaņdarbi klasiskajā repertuārā man iepatikās visvairāk. 

LUTERS. PAGRIEZIENS

Ideja, ka jāveido izstāde, kas parādītu reformācijas vēsturi, pieder Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoram Andrim Vilkam, kurš, sarunājoties ar kolēģi, Strasbūras Nacionālās universitātes direktoru, uzzināja, ka viņi veidos Luteram veltītu izstādi. Interesantā kārtā Rīga un Strasbūra ir divas pilsētas, kurās kā vienās no pirmajām pilsētām Eiropā Lutera mācība guva virsroku. Radās doma par vienu izstādi, bet ar diviem atšķirīgiem uzsvariem. Viens aspekts ir ideja, ka kaut kas jādara. Otrs – kāpēc to darīt. Manuprāt, ir vērts runāt par to, kas notika pirms 500 gadiem, jo tās ir radikālas pārmaiņas sabiedrībā. (..) No vienas puses raisās milzīgs vardarbības vilnis – dažādu  baznīcas iekārtu sadauzīšana 16. gs. 20. gados, neskaitāmi reliģiski kari, kas Eiropu pāršalc līdz 17. gs. vidum. No otras puses rodas jaunas un svarīgas vērtības kultūrā.

Taču kopumā šajā procesā ir arī daudz strīdīgu, traģisku brīžu. Par to ir vērts runāt, lai paskatītos uz pagātni un ieraudzītu, ka šodien esam visai līdzīgā situācijā. Jo Eiropa šodien ir tikpat sašķelta kā 1525. gadā.

Ir tik daudz viedokļu, tik daudz agresijas, ārējo ienaidnieku, iekšējās sašķeltības.

Man jau šķiet, ka pārmaiņu process vienmēr ir ilgs un pakāpenisks.

Luters bija viduslaiku cilvēks. Ja paskatāmies uz viņa personas piemēru, ieraugām drosmi. Drosmi nostāties pret, kas ļauj citiem caur viņu aizstāvēt savas idejas.

Un tas ir liels fenomens. Interesanti arī vērot Lutera personības attīstību – var tikai brīnīties, ka viņš nesalūza, lai gan bija ļoti emocionāls un viņam bija vairākas personības krīzes.

Reformācija rada nepieciešamību pēc cilvēka tiesībām ticēt tā, kā viņš jūt. Tā ir brīvība nesekot visiem pārējiem. Tev ir tiesības nepievienoties vairākumam. Viduslaikos taču bija tā – ja nepiederēji kopienai, biji miris cilvēks. Vai ubags un ceļotājs, kuru neviens neuztver nopietni.

VĒSTURE

Līdz vēsturei kā zinātnei, ko vēlos studēt, nonācu tādēļ, ka jau bērnībā mani interesēja tas, kas noticis pagātnē. Bet tad pusaudža gados kļuvu par ļoti aktīvu katoli, un mani ļoti aizrāva baznīcas vēsture. Man tas bija būtiski kā personībai. Ļoti interesēja Akvīnas Toms, Dominikāņu ordenis. Kad 1999. gadā iestājos LU Vēstures un filozofijas fakultātē, tā bija viena no pamatmotivācijām. Bija iekšēji svarīgi jautājumi, ko caur studijām vēlējos atrisināt. Taču tad radās jautājums, ko ar šīm prasmēm darīt pēc tam?

Sapratu, ka mani ļoti interesē uzdot kritiskus jautājumus par pagātni, mēģināt saprast noteiktus procesus, to ietekmi. Un neticēt visiem, kas man kaut ko stāsta, bet pašam iedziļināties pagātnes notikumos.

Ļoti lielu iedvesmu deva franču Annāļu skolas vēsturnieku tekstu lasīšana. Tas ir franču vēstures intelektuālais virziens, kas radies 20. gs. 20. gados, un šie vēsturnieki būtībā rakstīja citu vēsturi. Viņus neinteresēja karaļu dzīves, bet gan tas, ko viduslaikos cilvēki juta, kā viņi skatījās uz pasauli, kādas bija viņu attiecības vienam ar otru, kāda bija šo ļaužu mentalitāte, iekšējā dzīve. Sapratu – o, tas ir ļoti, ļoti interesanti, arī es tā gribu darīt! Tāpēc vairāk sāku pievērsties viduslaiku vēsturei. Vēsturniekam tur ir ļoti liela brīvība, jo avotu, kas saglabājušies, nav daudz. Tā pa īstam vēsturnieks nevar uzzināt to, kas patiesībā tad noticis.

Mazāk interesanta man šķiet vēsturnieka kā nācijas atmiņas glabātāja vai skaidrotāja loma, drīzāk cilvēka skatījums uz pasauli, rīcības veids, ciešanas, bēdas.

Šobrīd sagaida interesants posms, jo no marta darbošos Tallinas Universitātē, kur mana pētījumu tēma būs dāvināšana vēlajos viduslaikos Livonijā. Mani interesē šī simboliskā apmaiņa starp cilvēkiem – ko un kā viņi, dodot viens otram dāvanas, mutiski to nepasakot, pavēsta viens otram caur žestiem, dažādiem mājieniem.

ZĪMĪGIE DZĪVES PAGRIEZIENI

Ja domājam par vēsturi, laikam esmu kļuvis skeptisks. Man būtu grūti izvēlēties, piemēram, trīs svarīgākos notikumus. Man šķiet, ka tie pat nav notikumi, bet laikmeta virzība, kas maina pasauli. Iekšēji manas dzīves svarīgākie notikumi ir Otrais pasaules karš, kas neatgriezeniski ietekmējis manas ģimenes dzīvi, kardināli mainot tās dzīves veidu vai dzīves vietu. Otrs svarīgākais notikums – Berlīnes mūra krišana, Atmoda, PSRS sabrukums. Vismaz ikdienā jūtu šos divus lielos punktus, kas ietekmē manu dzīvi katru dienu.

Izeju pilsētā, paskatos apkārt, un redzu, ka karš un okupācija atstājusi ļoti redzamas rētas.

Arī brīvības iegūšana 1990. gadā mani ietekmē katru dienu – aizdomājos, ka manu vecāku paaudzei nebija iespējas savā viņu jaunībā nopirkt biļeti, lai jau nākošajā dienā aizlidot uz Berlīni, Parīzi vai Sanfrancisko.

Atvērtā telpa maina mūsu pasaules izpratni. Tāpat kā iespēja pateikt, ko mēs domājam. Pirms gadiem 30 tas šķita teju vai neiespējami. 

 

Šajā raidījumā skan:

Susumu Yokota - Azukiro No Kaori, Nicolas Jaar edit (Susumu Yokota) 2:39
Autechre - Altibzz (Autechre) 2:52
Vox Luminis - Ein feste Burg ist unser Gott (Martin Luther) 2:58
John Cage - In A Landscape (John Cage) 9:47
36 - Orphans Of The Sky (36) 8:41
Nuria Rial, Philippe Jaroussky, L'Arpeggiata, Christina Pluhar - Zefiro Torna (Claudio Monteverdi) 6:53
GAS - Pop 2 (GAS)  8:05
The Caretaker - F7 - Libet Delay (The Caretaker) 3:57
Ishq - Of An Everlasting Summer (Ishq) 5:04
Joculatores Upsalienses - Im Maien (Ludwig Senfl) 2:04
Visible Cloaks - World (Visible Cloaks) 7:21
Alva Noto & Ryuichi Sakamoto - Iano (Alva Noto & Ryuichi Sakamoto) 6:52
Hiroshi Yoshimura - Surround (Hiroshi Yoshimura) 3:44
Susumu Yokota - Kodomotachi (Susumu Yokota) 4:41
Aphex Twin - Aisatsana 102 (Aphex Twin) 5:21

Pārraides tapšanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.