Kolins Stetsons ir amerikāņu saksofonists un multiinstrumentālists, vislabāk pazīstams no sadarbībām ar indie rock projektiem Arcade Fire, Bon Iver, Bell Orchester un Ex Eye. Papildus saksofonam viņš spēlē arī klarneti, basklarneti, mežragu, flautu un korneti.

Stetsons ir publicējis vairākus solo albumus: debijas albumu New History Warfare Vol. 1 (2008), New History Warfare Vol. 2: Judges (2011), Never Were the Way She Was (2015.gads, sadarbība ar vijolnieci Sāru Neifeldu), Sorrow: a reimagining of Henryk Górecki’s 3rd Symphony (2016) un All This I Do For Glory (2017)

Dzīves gājums

Dzimis An Arborā, Mičiganā, šobrīd dzīvo Monreālā, Kvebekā. Stetsons sāka apgūt mūziku 15 gadu vecumā, mācījās Mičiganas Universitātes mūzikas skolā. Studiju laikā viņš spēlēja grupā Transmission Trio, kā arī Boostamonte un the People's Bizarre.

Stetsons ir uzstājies un ierakstījies ar ļoti dažādiem mūziķiem, tostarp Tom Waits, Arcade Fire, TV on the Radio, Feist, Bon Iver, Laurie Anderson, Lou Reed, Sinéad O'Connor, Bill Laswell, Evan Parker, The National, Animal Collective, Hamid Drake, David Byrne, Jolie Holland, LCD Soundsystem, The Chemical Brothers, My Brightest Diamond, Godspeed You! Black Emperor, Angélique Kidjo, Kevin Devine, David Gilmore, Beanie Burnett, BADBADNOTGOOD, Fink un Anthony Braxton.

Saksofona spēlē Stetsons pielieto apļveida elpošanas tehniku, multifoniku, altissimo, mikrotoņus, (mēlītes) vokalizāciju, perkusīvu vārstu izmantošanu un taustiņu klikšķināšanu, un “groulingu”.

Solo karjera

Viņa pirmais solo albums New History Warfare, Vol. 1 tika publicēts 2008. gadā. Viņa otro albumu New History Warfare Vol. 2: Judges izdeva Constellation Records 2011. gada sākumā. 16. jūnijā albums tika izvirzīts 2011. gada Polaris mūzikas balvai saņemšanai starp 40 citiem albumiem. 6. jūlijā albums tika izvirzīts uz otro kārtu, kur uz balvu pretendēja vairs tikai desmit albumi. Džefs Mangums no Neutral Milk Hotel uzaicināja Stetsonu uzstāties viņa organizētajā All Tomorrow's Parties festivālā, 2011. gada decembrī Mainhedā, Anglijā. Triloģijas pēdējo albumu New History Warfare Vol. 3: To See More Light izdeva Constellation Records 2013. gada aprīlī. Šis albums tika izvirzīts 2013. gada Polaris mūzikas balvai.

2015. gada aprīlī tika publicēts Never Were the Way She Was  - pirmais Stetsona un ilgstošās sadarbības partneres Sāras Neifeldes kopīgais ieraksts. Stetsona albums All This I Do for Glory tika izdots 2017. gada 28. aprīlī. Lai gan viņa ieraksti ir izmantoti filmās un TV seriālos, Stetsons filmām arī rakstījis skaņas celiņus, izmantojot dažādas savai spēlei raksturīgas skaņas, aranžējumus un instrumentāciju. 2017. un 2018. gadu mijā Stetsons plāno pabeigt darbu pie A24 filmas Hereditary un Hulu producētās The First.

Kā radās Ex Eye

Kolins Stetsons: Es viņus visus pazīstu diezgan ilgi. Ģitāristu Tobiju Samerfeldu pazīstu kopš 20 gadu vecuma. ­Ar Šahzadu esam pazīstami aptuveni 16 vai 17 gadus, ar Gregu - kādus 7 gadus. Esam strādājuši jau iepriekš pie Sorrow, kur mēs ar lielu sastāvu ierakstījām manu aranžējumu Henrika Mikolaja Guorecka Trešajai simfonijai. Es, Šahzads un Gregs strādājām arī pie tā. Dažus gadus iepriekš ar Gregu runājām, ka vajadzētu uzsākt kādu mazu projektu pamazinātā sastāvā. Kaut ko smagu, piesātinātu, bet ar pienesumu, ko katrs darām savā solo darbībā. Es jau kādu laiku gribēju piedalīties kādā smagās mūzikas projektā. Gribēju pārcelt to, ko daru vienatnē, uz grupas sastāvu. Man un Gregam bija šādas pārdomas. Šahzads acumirklī kļuva par trešo grupas dalībnieku, jo bijām kopā strādājuši un tas allaž bija patīkami. Kurš šobrīd gads – 2017.? Jā, tas bija gandrīz pirms diviem gadiem, kad runājām, un es sapratu, ka Tobijs būtu perfekts ceturtais dalībnieks. No sākuma nebijām sajūsmā par ideju, ka ceturtais dalībnieks būtu ģitārists, bet izvēle bija starp ģitāristu un taustiņiem. Zinājām, ka vajadzīgs vēl viens grupas dalībnieks. Es par viņu kaut kā iedomājos, zinādams, ka viņš kādu laiku smagās grupās nebija spēlējis. No personības viedokļa, kā arī ņemot vērā to, ko viņš dara uz sava instrumenta, viss sastājās savās vietās, mēs parunājām un pēc pāris nedēļām grupa bija studijā un strādājām. Ieraksts aizņēma aptuveni septiņus mēnešus. Skatoties atpakaļ – es nezinu, cik daudz no šī Gregs jums jau ir izstāstījis -, bet, kad man un Gregam radās ideja par šādu grupu, Tobijs vēl nebija piesaistīts, bija 2017. gada vasara, Gregs Eiropā veda sarunas ar sponsoriem par festivāliem, es tolaik biju ASV un darīju to pašu. Gregs runāja ar kādu, kam bija sakars ar… Kā sauca to lielo festivālu Kopenhāgenā?

Zane Ozola: Roskilde?

KS: Roskilde, jā. Gregs runāja ar kādu, kas organizēja grupas Roskildes festivālam. Es, savukārt, Eaux Claires festivālā runāju ar Džastinu Vernonu un pieminēju, ka mums ir ideja par šādu grupu. Tobrīd mums nebija nosaukuma – viss bija konceptuālā līmenī. Gregs runāja ar cilvēkiem Eiropā un arī pieminēja mūsu ieceri. Pēc pāris nedēļām saņēmām ielūgumu no Eaux Claire spēlēt nākamā gada festivālā, kā arī no Roskildes. Mēs piekritām, par spīti tam, ka grupa vēl nebija nodibināta. Nolēmām, ka kaut ko izdomāsim. Mūsu rīcībā bija septiņi mēneši, mēs tikāmies katru otro mēnesi, mēģinājām, ierakstījām, tapinājām dziesmu listi. Jā, mūsu pirmās divas uzstāšanās bija abos šajos festivālos.

Ko nozīmē

KS: Es vēlējos nosaukumu, kas aprakstītu grupas skanējumu un kurā būtu romiešu skaitļi. Izrādījās, ka kāds cits jau bija izmantojis “IX” – skaitli deviņi. Vēl kāds bija izmantojis skaitli “XI”, jo tas arī atbilst ķīniešu “Chi”. Perifērijā man risinājās kāds zinātniskās fantastikas un fantastikas naratīvs par skaitli vienpadsmit – es gari neizvērsīšu, lai jūs negarlaikotu -, bet šis naratīvs izauga stāstā, kas sākotnēji bija domāts kā pamats komiksam, bet vēlāk filmu scenārijam. Tur visur bija sakars ar skaitli “XI” un līdz pat pēdējam brīdim par grupas nosaukumu vienošanās nebija, līdz piedāvāju “XI”, kam visi piekrita, tikai mēs to pierakstam tā, kā to angliski izrunā.

Kam dara

KS: Doma par mūzikas vizualizēšanu… Tā ir sāpīga tēma, jo runa nekad nav par to, kā cilvēki domā vizualizēšanas procesu. Jo, kad cilvēki parasti jautā, vai es vizualizēju mūziku… Es nesaku, ka jūs man to šobrīd jautājat, bet cilvēki parasti ar šo jautājumu saprot to, ka ainas, kuras mūzika varētu radīt, ir tās, kuras tu kā autors domāji, kad radīji šo mūziku. Atbilde uz šādu versiju būtu – nē. Es nekad nedomāju par  naratīviem, ainām vai darbībām, kuras atbilstu sākotnējam materiālam, kad idejas pirmo reizi radās. Tomēr, ņemot šo vērā, kad spēlējam ar grupu vai kad spēlēju viens, ja viss rit gludi, līdzīgi kā tas ir meditācijā – nezinu, vai jūs meditējāt – mēģinu koncentrēt uzmanību uz esošo brīdi, sajūtām, notiekošo tagadnē un ļauju jebkādai izpratnei par nākotni un pagātni aizplūst projām. Ja es muzikāli visu daru pareizi, tad tas, kam vajadzētu notikt, ir, ka esmu pilnībā koncentrējies uz notiekošo, ka vairs necenšos neko “izdabūt” no instrumenta. Mana darbība vairs nav apzināta, viss vienkārši notiek. Tās lietas nenotiek ar mani, tās notiek manī, es pārstāju būt pieredzes pieredzētājs, bet kļūstu par pašu pieredzi. Es nesaku, ka šādi kaut kādā maģiskā ceļā iespējams pārtapt par skaņu, bet tava pieredze kļūst par to, ko nozīmē būšana skaņai. Tādējādi iespējams pieredzēt skaņu, kuru mēs spēlējam, tās kinētiku un dinamiku. Tā ir ļoti bieza un neaptverama, tur vienlaicīgi rodas ļoti daudz informācijas. Tā var būt ekstātiska pieredze. Tas ir tas, kas man patīk.

Iedvesma

KS: Mēs klausāmies ļoti dažādu mūziku. Neviens no mums nedod priekšroku kādam atsevišķam žanram vai izpausmes veidam, pie kura dogmatiski turamies. Gan kā klausītāji, gan izpildītāji. Mēs šādā veidā neturamies pie žanriem. Muzikāli un politiski cenšamies būt brīvi. Kad spēlējam - jā, mēs radām smagu, biezu, minimālistisku, melodisku mūziku. Viss iepriekšminētais atbilst, jo tie visi ir dažādi tās mūzikas, kāda mums patīk, aspekti. Ņemot vērā, ka visi grupas dalībnieki ir tehniski ārkārtīgi spējīgi - katrs savu instrumentu spēlē kā monstrs, mēs varam izdarīt diezgan daudz, panākt lielu piesātinājumu, dinamiku, kopēju smagumu, biezumu. Mums šāda mūzika nāk dabiski. Cenšamies izvairīties no jebkādiem rāmjiem. Protams, nebija arī tā, ka ienācām studijā bez jebkādas sajēgas par to, ko vēlamies izdarīt, taču nevienā brīdī arī nevienojāmies, ka mēģināsim sapludināt metāla, džeza un mūsdienu klasiskās mūzikas žanrus. Manuprāt, definīcijas vienmēr nāk retrospektīvi un no ārpuses. Publika vienmēr cenšas kaut ko definēt un kontekstualizēt, atbilstoši savai pieredzei.

Dažādas sadarbības

KS: Katra dziesma, muzikāla situācija un konteksts pieprasa citu pieeju. Mana loma ir atkarīga no projekta, kurā piedalos. Ja strādāju pie savas mūzikas, esmu atbildīgs par pilnīgi visu. Tad parasti cenšos likt uzsvaru uz viena veida spēlēšanu. Ja spēlēju ar Ex Eye, tad man galdā jāceļ diezgan daudz, bet man nav jāizliek viss, jo varu paļauties uz pārējiem trim izpildītājiem, kuriem iemaņu netrūkst. Ja strādāju pie kāda projekta, kuram ir, piemēram, folkmūzikas konteksts, tad tur ir daudz brīvas vietas, bet tam tā ir jābūt. Mana loma, ja runa ir par skaļumu vai lietām, kuras es varētu izdarīt, sašaurinās uz kaut ko specifisku, kamēr rokgrupā šāda konkretizēšanās varētu sašaurināties pat vēl vairāk. Kad spēlē Arcade Fire vai Bon Iver, tev ir liela grupa, kas spēlē vienu dziesmu, kurai ir daudzas kustīgas daļas, bet tavam pienesumam nav jābūt milzīgam – tev jāienāk no ārpuses, harmoniski un ritmiski jāpielāgojas pārējiem, jāsaprot, kas ir tas, kas šajā dziesmā ir nepieciešams un kā to izdarīt ar savu instrumentu. Nav tā, ka par simts procentiem piekrītu “mazāk ir vairāk” filosofijai, jo, manuprāt, šāds ceļš ir pārāk viegls. Runa drīzāk ir par produktivitāti. Ka tu rīkojies atbilstoši tam, kas kādai dziesmai ir nepieciešams. Tev dziesma ir jāapkalpo, jāsaprot, kas tai ir vajadzīgs un jāpārliecinās, ka tā to saņem. Tai nav jādod pārāk daudz, jo to var just, kad tavs pienesums kļūst pārāk piesātināts un viss piepeši līst pār malām. (smejas) Tas, protams, katram ir atšķirīgi, bet jebkurā gadījumā ir jāklausās, jāsaprot, ko tu centīsies panākt. Vai tas būs kaut kas, kas neierakstās konvencionālā izpratnē par dziesmas uzbūvi, bet nav arī improvizācija. Tā nav dziesma konvencionālā izpratnē, jo tur nav balss, tur nav nekas tāds, kam nepieciešama liela telpa, tādēļ mēs ar grupu cenšamies izvirzīt pamatmelodiju, lielo ainu, garās melodijas, kā arī visas tās melodijas, kas risinās mikro līmenī un apvijas ap kodolu. Iedomājieties koku, ap kuru apaugušas vīnstīgas. Tā es redzu šo grupu. Ņemot vērā iepriekš minēto, šīs grupas filosofija būtu “vairāk ir vairāk”, jo tas ir tas, ko cenšamies panākt. Izdomāt veidu, kā šī doma varētu veiksmīgi izpildīties, tā, lai rezultāts neizklausās “piebāzts” vai uzblīdis.

Uzticība

KS: Es nespēlēju ar cilvēkiem, kuri man patīk. Un vairumos gadījumu es nespēlēju ar cilvēkiem, kurus nemīlu. Mēs grupā mīlam viens otru. Jūtos kā brīnišķīgas ģimenes sastāvdaļa, es jūtos droši, apzinos, ka varu atļauties darīt jebko. Ja kaut kas neizdosies vai aizbraukšu strupceļā, tam nesekos sankcijas. Es varu atgriezties sākumā un mēģināt vēlreiz. Kopīgai improvizēšanai kā kompozīcijas metodei  šajā grupā ir ļoti būtiska loma. Laba daļa albuma ir šādas pieejas un meklējumu rezultāts. Mēs mēdzām arī rakstīt atsevišķi un tad piedāvāt pārējiem to, ko esam sagatavojuši, vienmēr apzinoties, ka tas, kas tiek likts galdā, pārējo iespaidā var mainīties, turklāt ļoti būtiski, bet mani nekad nepameta sajūta, ka šīs izmaiņas būs uz labu, un ka kopējā ideja tikai iegūs. Ir ļoti būtiski uzticēties viens otram un paļauties uz to, ka, visiem izsakot savu viedokli, gala rezultāts kļūs labāks.

Skaņa un troksnis

KS: Manuprāt, atšķirība starp mūziku un troksni ir uzmanības piesaistē – mūzika piesaista un koncentrē uzmanību tā, ka jūs sākat dalīt vienu telpu. Tava pieredze kļūst par mūzikas, kuru klausies, stāstu. Troksnis ir vienkārši kaut kas tāds, kas tev apkārt ir. Tavs stāsts vēl aizvien paliek tavējais. Tava pieredze netiek šim troksnim piesaistīta. Troksnis var būt jebkāda muļķīga draza, kas skan fonā, kamēr kafejnīcā dzer tēju. Troksnis var būt arī… Kā to sauc… Ir cilvēki, kas taisa noise mūziku. Jebkurā gadījumā, manuprāt, jebkurš troksnis var kļūt par mūziku jeb cilvēku spēkos ir izveidot mūziku no jebkā. Pastāv miljons veidi, kā to izdarīt, taču tikai dažus varētu saukt par veiksmes stāstiem. (smejas) Pārsvarā, atgriežoties pie idejas, ka mūsu grupas locekļiem nav mīļākā žanra, es nekad neesmu spējis saprast, kā cilvēki var teikt, ka viņiem patīk tikai viens atsevišķs žanrs. Jo, ja tu saki, ka tev patīk tikai, piemēram, blekmetāls, tad cik grupas tu klausies? Pirmkārt, šādu grupu nav tik daudz, otrkārt, no tām, kas ir, tikai dažas ir labas, tādēļ tev atliek nosmelt krējumu no visa pārējā, kas dzīvo pa žanra apakšu? Vai - kā var apgalvot, ka klausies tikai kantrīmūziku? Viss šī žanra kopums nemaz nav pelnījis tavu uzmanību! Tādēļ, ja tu klausies tikai kādu atsevišķu žanru, tu velti šķied savu laiku un savu dzīvi, uz lietām, kuras šādu uzmanību nav pelnījušas. Uzskatu, ka dzīvoju ēterī, kas atrodas visu žanru virsotnēs. (smejas) Tai skaitā arī noise un ambient mūzikā. Visos žanros ir kvalitāte un jēga, bet nav neviena tāda apakškopa, kura būtu laba bez izņēmumiem.

Vai skaņa ārstē

ZO: Vai, tavuprāt, skaņa var ārstēt?

KS: Ārstēt? Bez šaubām. Manuprāt, tas pat kaut kādā ziņā ir zinātniski pierādīts un nākotnē mēs par to dzirdēsim un zināsim aizvien vairāk. Domāju, ka varēsim zinātniski pamatot, ka skaņa un dažādi skaņu kopumi, piemēram – mūzika, var ārstēt ļoti konkrētos veidos. Esam ļoti tālu no šādu lietu izteikšanas skaitļos, bet tas būtu ļoti tuvredzīgi iedomāties, ka tas nav iespējams.

ZO: Tā var arī iznīcināt?

KS: Jā. Tas droši vien jau ir demonstrēts vairākos eksperimentos gan ar augiem, gan dzīvniekiem. Viena veida skaņām ir organizējošas un ārstējošas īpašības, bet citām - iznīcinošanas.

ZO: Vai tava mūzika ārstē?

KS: Es tā uzskatu.

ZO: Tad mēs varam šovakar sagaidīt katarsi?

KS: (smejas) Jā, notiks katarse. Nē, nekad neesmu dzirdējis… Varbūt mums neviens vienkārši to nesaka, ka kādam būtu kļuvis slikti!

ZO: Jums vienkārši nestāsta!

Raidījumā skan:

Skaņu celiņš no filmas The Rover
Glenn Gould - Aria (J.S. Bach)
Colin Stetson - From No Part Of Me Could I Summon A Voice
ExEye - Anaitis Hymnal, The Arkose Disc
Henry Threadgill & Make A Move - And This
Nobukazo Takemura - Icefall
Colin Stetson - Among The Sef
Carsten Nikolai - Uni Asymmetric Noises
Aphex Twin - Alberto Balsam
 Colin Stetson and Sarah Neufeld - Never Were The Way She Was
 Colin Stetson and Sarah Neufeld - Won't Be A Thing To Become
 Colin Stetson - Red Horse Judges Li
 Colin Stetson - Home
 Colin Stetson - Tiger Tiger Crane
 Colin Stetson - This Bed Of Shattered Bone
 Colin Stetson - Fear Of The Unknown And The Blazing Sun
 Colin Stetson - The Rain Like Curses
 Colin Stetson - Between Water and Wind
 Colin Stetson feat. Bon Iver - And In Truth.

Raidījumu veidoja –  Rolands Pēterkops, Reinis Semēvics un Zane Ozola

Mūziku atlasīja – Rolands Pēterkops, Colin Stetson

Vizuālais noformējums – Rolands Pēterkops

Ar Kolinu sarunājās - Zane Ozola un Žanete Skarule

Montāža - Reinis Semēvics, Rolands Pēterkops

Tulkoja - Oskars Jansons

Tulkojumu ierunāja - Zane Ozola

Atbalsta VKKF.