Mūslaikos arvien biežāk urda jautājums – vai klasiskā mūzika joprojām ir aktuāla un kā iedrošināt klausītājus apmeklēt klasiskās mūzikas koncertus.

Vai klasiskā koncerta forma ir sevi izsmēlusi un Mocarts savu laiku nokalpojis? Vai vajadzīga provokācija? Kaut kas "atraktīvs"? Cik tālu iet, nezaudējot iespēju klasisko mūziku baudīt arī "tīrā" formā? Ko mūsdienu klausītājs vēlas dzirdēt, ko viņam piedāvā un kur?  Vai klasiskās mūzikas koncertvietu decentralizācija rosina interesei un vēlmi to dzirdēt "dzīvajā"?

Šādi un līdzīgi jautājumi labi pazīstami klasisko mūziku apkalpojošajam personālam, un sarunu festivāla LAMPA diskusijā "Bēthovens FÜR ADELE. Klasiskā mūzika antiklasiskā laikmetā" par tiem sarunājas Latvijas Radio 3 "Klasika" direktore Gunda Vaivode, vadības un konsultāciju profesionālis, pianists Daniels Pavļuts, koncertzāles "Cēsis" programmu direktore Inese Zagorska un mākslinieks Rolands Pēterkops. Diskusiju vada Orests Silabriedis, bet ar muzikāliem akcentiem sarunu izkrāšņo čellists Ēriks Kiršfelds.

Kādi ir koncerta apmeklēšanas noteikumi, lai visām iesaistītajām personām būtu patīkami? Kādas ir uzvedības normas? Kāds diriģents nesen tīmeklī ievietojis taktiku, kā klasiskās mūzikas koncertu klausītājiem darīt pieejamāku, lai koncertpieredze nebūtu nepatīkama. Aspekti - visdažādākie. Piemēram, aplausi vietā un nevietā. Mobilā tālruņa lietošana.

Gunda Vaivode min piemēru, ka Londonas karaliskais orķestris šobrīd veido jaunu aplikāciju, kurā varēs lūkot programmiņas tekstu un koncerta saturu, tā sekot līdzi notiekošajam, taču kā tādā gadījumā jutīsies blakussēdētājs, kurš nevēlēsies "baudīt" mobilā telefona gaismiņu?

Un vispār: vai attaisnojas publikas audzināšana un papildus informācijas sniegšana (pirmskoncerta sarunas, mobilā aplikācija, virstitri), vai priekšroka tomēr dodama tīrai mūzikai un mākslai bez komentāriem (piemēram, "Tīrkultūras” koncepcija "Klasikā")?

It kā jau taisnība: lai ietu pretī jaunākajai auditorijas daļai, nākas tai izpatikt, padomājot, kā koncertus un citus akadēmiskās kultūras notikumus darīt pieejamākus. Izskatās, ka jāpanāk kāds solis pretī - ja tā ir tehnoloģiju apdaptēšana, abām pusēm jābūt gatavām savu komfortu mazliet upurēt.

Galu galā, kā šajā procesā iesaistīt klausītāju? Šai sakarā ar brīnišķīgu domu klajā nāk Gunda: "Labu ideju realizējusi Lucerna, kas rīko izcilo vasaras festivālu, kura laikā mūzika tiek spēlēta ne tikai koncertzālēs, bet arī ielās.

Lucernas festivāla rīkotāji izdomāja, ka uztaisīs simfoniju Lucernai.

Un uzaicināja ikvienu, kurš to vēlas, iesūtīt skaņu celiņu ar kādu no Lucernā sastopamajām skaņām – taksometru signāliem, baznīcu zvaniem, strūklakām, spārnu vēdām, instrumentiem, trokšņiem. Kopumā aptuveni 5 000 cilvēku iesūtīja 15 000 fragmentu, kurus komponists Tods Makovers apkopoja vienā darbā – pusstundu garā "Lucernas simfonijā".

Arī mums tagad ir tāda ideja un piedāvājums – vai nu "LNSO Vasarnīca” vai Cēsu mākslas festivāls varētu mobilizēt mūsu aktīvos un radošos klausītājus, mudinot saklausīt savu pilsētu vai visu Latviju. 

Un varētu padomāt par komponistu, kurš to visu saliktu kopā, lai izveidotu brīnišķīgu dāvanu! Un klausītāju radošums te lieliski varētu izpausties!"

Aizraujoši piemēri, draudzīgas viedokļu sadursmes, stāsti no personīgās pieredzes – patiešām, interesanta diskusija, kuru noteikti vērts noklausīties katram ar savu ausi!