2. oktobra vakarā tiešraidē no Londonas Karaliskās Svētku zāles baudījām pianista Ričarda Guda (Richard Goode) un Londonas filharmoniskā orķestra koncertu tā galvenā diriģenta Vladimira Jurovska vadībā.

Der atzīmēt, ka koncerts izskanēja sestdien, 30. septembrī, bet tiešraidīts uz Eiroradio dalībvalstīm tika 2. oktobra vakarā.

Programmā - Volfganga Amadeja Mocarta 20. koncerts klavierēm un orķestrim reminorā KV 466 un Antona Bruknera Piektā simfonija Sibemolmažorā (1878. gada versija).

Šo koncertu klātienē apmeklēja Signe Dzenīte, tālab starpbrīdī uzklausām viņas stāstu par Londonā piedzīvotajiem muzikālajiem iespaidiem, kā arī ieklausāmies mazā fragmentā no Signes sarunas ar maestro Jurovski.

---

"Karaliskā Festivāla jeb Svētku zāle tiek divējādi vērtēta gan no mūziķu, gan klausītāju puses - daudzi par to izsakās diezgan skeptiski, jo akustika patiesi ir mazliet izkliedēta. Īpaši to varēja just Mocartā - viņa Divdesmitais klavierkoncerts izskanēja klusi ne tāpēc, ka bija mazāks, smalkāks un vienkāršāks orķestra sastāvs, bet gan tāpēc, ka pati zāle mūziku aizraida uz visām pusēm, skaņai izkliedējoties," novērojumos dalās Signe.

Par Ričardu Gudu viņas iespaids šāds: "Pianists ir cienījamos gados, taču ar cienījamu virtuozitāti - gluži kā divdesmitgadīgam jauneklim. Interesanti, ka Mocarta klavierkoncerta atskaņojumā viņš vispār neakcentēja savu personību - ik pa laikam parādīja dažus dīvainus rubato, taču savu personību nolika malā, bija pieticīgs, un pārņēma sajūta, ka diriģents un orķestris arī nedaudz sevi piebremzē, ļaujot skanēt mūzikai."

Ričards Guds (publicitātes foto)

Dienu iepriekš Signe apmeklējusi arī Džakomo Pučīni operas "Bohēma" iestudējumu Londonas Karaliskajā operteātrī Covent Garden ar Antonio Papano pie diriģenta pults. "Tas ir jauns iestudējums, kas pirmizrādi piedzīvojis 11. septembrī un šobrīd repertuārā iekļauts līdz 10. oktobrim, savukārt pēcāk to varēs redzēt jūnijā.

Režisors Rihards Džons pirmo cēlienu pārvērtis gaumīgā komēdijā. Neatceros, ka vēl kādreiz "Bohēmas" laikā klausītāji būtu skaļi smējušies! Taču nebija pat jautājumu, kāpēc. Režisors faktiski īstenojis visu, ko Pučīni ietvēris savā operā.

Scenogrāfija - ļoti reālistiska, raisīja uzticību, arī dziedātāji atbalstīja  režisora ideju."

Visbeidzot, 1. oktobra rītā Signe apmeklējusi arī svētdienas rīta koncertu Vigmora zālē, kurā soliste bijusi Krievijā dzimusī pianiste Nataša Paremska no Ņujorkas.

Nataša Paremska (natashaparemski.com)

"Pilnībā izbaudīju Vigmora zāles šarmu," atzīst Signe. "Tas bija tā saucamais Mornig Coffe Concert - dodoties uz šiem koncertiem, klausītāji tiek aicināti pēc koncerta uzkavēties mazliet ilgāk un, uzrādot biļeti, pretī var saņemt kafiju, sulu vai šeriju.

Man pašai šī bija pirmā sastapšanās ar Natašu Paremsku, taču izrādās, ka Latvijā viņa viesojusies 2011. gadā, muzicējot Kremerata Baltica festivālā Siguldā.

Tur viņa, izrādās, spēlējusi to pašu Sergeja Pokofjeva sonāti, ko spēlēja Londonā. Interesanti, ka Vigmora zāles koncerta vidusdaļā viņa Šopēna mazurkas atskaņoja kopā ar Tomasa Adesa mazurkām. Pie sevis pasmaidīju, ka tas ir ļoti jauks Šopēns Adesa mērcē."

Visbeidzot, izmantojot iespēju, Signe uz sarunu aicināja arī Londonas filharmoniskā orķestra šefu Vladimiru Jurovski, uzrunājot diriģentu koncerta dienā pēc mēģinājuma...