30. septembra vakarā Londonas Karaliskajā Svētku zālē muzicēja Londonas filharmoniskais orķestris tā galvenā diriģenta Vladimira Jurovska vadībā, bet solists bija pianists Ričards Guds.

Skanēja gan Mocarta Divdesmitais klavierkoncerts, gan  Antona Bruknera Piektā simfonija. "Klasikas" klausītāji šo koncertu Eiroradio tiešraidē varēja klausīties 2. oktobra vakarā, un tā ieraksts jau šobrīd ir un arī turpmāk būs pieejams šeit, "Klasikas" arhīvā.

Koncertu klātienē baudīja Signe Dzenīte, un, izmantojot izdevību, koncerta dienā pēc mēģinājuma uzrunāja 1972. gadā Maskavā dzimušo maestro Jurovski plašākai intervijai. Šobrīd skan fragments no tās, bet aicinām sekot līdzi mūsu programmai, jo šo sarunu noteikti piedāvāsim noklausīties pilnā apjomā!

Signe Dzenīte: Ko īsti nozīmē pēdējais mēģinājums pirms koncerta?

Vladimirs Jurovskis: Tas ir klusums pirms vētras. Īpaši tad, kad jāatskaņo tik masīvs, episks skaņdarbs kā Bruknera Piektā simfonija.

Svarīgākais ir saglabāt enerģiju visas dienas garumā. Tas ir svarīgi gan orķestra mūziķiem, īpaši metālpūšamajiem instrumentiem, jo tas ir nogurdinoši lūpām, gan arī diriģentam. Tas ir kā kāpt kalnā - tu nevari vienā kalnā uzkāpt divreiz dienā, to var izdarīt tikai vienreiz.

Mēģinājums šajā dienā, protams, ir ļoti svarīgs, īpaši tādēļ, ka tā ir vienīgā reize, kad izmēģinām koncertzālē. Šobrīd šī zāle pieder Londonas pilsētai, mēs esam rezidējošais šīs zāles orķestris, bet mēs šeit nemēģinām - mēģinājumi parasti notiek baznīcā. Ja paveicas, atnākam zāli izmēģināt dienu iepriekš, taču šoreiz vienīgais zāles mēģinājums bija koncerta dienā, un tas nozīmēja, ka mums vajadzēja izspēlēt cauri visu programmu, lai saprastu, kāda ir skaņa.

Protams, taupījām enerģiju, un pats teicu mūziķiem, lai spēlē ar pusi jaudas - viņi ir ļoti profesionāli, viņi zina, kā taupīt spēkus. Bruknera Piekto simfoniju nespēlējam bieži, un visi zina, ka šis skaņdarbs ir ļoti izaicinošs.

Klausoties mēģinājumu, pirmais iespaids bija, ka metālpūšaminstrumentu grupa ir ļoti laba.

Riskēšu un teikšu, ka mums ir vislabākā metālpūsaminstrumentu grupa Londonā. Un Londonā ir pieci TOP orķestri, un tas kaut ko nozīmē!

Mums ir arī daži mūziķi, kuri ir spēlējuši citos orķestros, piemēram, trīs mežradznieki spēlēja Londonas simfoniskajā orķestrī, kas ir vēl viens brīnišķīgs orķestris, bet viņi izlēma nākt pie mums. Un viens trompetists, kurš spēlē šajā koncertā, arī pamatā strādā Londonas simfoniskajā, bet viņš plāno pārnākt pie mums.

Un tā ir laba zīme, mēs piesaistām labus cilvēkus.

Mums ir arī ļoti stipra koka pūšaminstrumentu grupa. Un Bruknera simfonijā mēs dubultojam koka pūšaminstrumentus. Brukners ir rakstījis divas flautas, divas obojas, divas klarnetes, divus fagotus – kopā astoņi. Mums kopā ir sešpadsmit. Tā nedarām ar visiem skaņdarbiem, bet atsevišķos darbos tā ir tradīcija - dubultot sastāvu un Bruknera gadījumā tā ir pilnīga nepieciešamība. Tas nenozīmē, ka visi 16 cilvēki spēlē kopā visu laiku, bet lielos tutti brīžos mēs to izmantojam. Tāpat izmantojam ļoti lielu stīgu instrumentu grupu. Mums šovakar ir desmit kontrabasi, 12 čelli, 16 pirmās un 16 otrās vijoles. Pirmā un otrā vijole katra sēž savā pusē, kas raksturīgs seniem vācu un Vīnes orķestriem. Šodien pārsvarā orķestros vijoles sēž kopā, bet mēs tās atdalījām.

Vai jūs to darāt tikai šajā programmā vai tā ir ierasta prakse?

Viss atkarīgs no programmas. Mocarta un Bruknere gadījumā es to noteikti izmantoju. Tā darītu arī ar Šostakoviču un Čaikovski, bet, kad spēlējam franču repertuāru - Debisī un Ravelu, vai ja atskaņojam divdesmitā gadsimta vēlīnā perioda darbus, piemēram, Stravinski, aicinu savas vijoles sēdēt kopā. Pēdējā programmā ceturtdien, kad spēlējām Leošu Janāčeku, Bendžaminu Britenu un ukraiņu komponistu Valentīnu Silvestrovu, man bija tā sauktais Amerikas izkārtojums. Tas ir tikai viens piemērs, kas rāda orķestra spēju pielāgoties. Viņi ir sagatavoti mainīt savas ierastās sēdvietas.

Parasti tā nenotiek?

Nē. Daži jaunie diriģenti arvien vairāk eksperimentē.  Bet parasti mūziķi sēž, kur viņi sēž, un sēž tā visu savu dzīvi. Tā bija viena no inovācijām, ko ieviesu orķestrī, kad sāku šeit strādāt pirms desmit gadiem. Dažreiz mēs pat mainām vietas koncerta laikā. Ne skaņdarba laikā, bet ir viens orķestris Londonā, kura nosaukums ir "Aurora" - tajā spēlē jauni cilvēki (ne studenti), kuri ļoti eksperimentē.

Orķestra mūziķi spēlē visu no galvas, visu spēlē, stāvot kājās, izņemot čellistus un varbūt tubistus, un dažreiz viņi skaņdarba laikā arī kustas... Tas ir ekstrēmi, to var darīt tikai jauni cilvēki, un droši vien ne filharmoniskais orķestris.

Bet, ņemot vērā, ka Londonas filharmoniskais ir ar senām tradīcijām, arī mūsu mūziķi ir ļoti atvērti dažādiem eksperimentiem.

Bet tagad par šī vakara programmu. Volfganga Amadeja Mocarta 20. klavierkoncerts un Antona Bruknera Piektā simfonija. Kas kopīgs šiem komponistiem un skaņdarbiem?

Ir ļoti daudz lietu, kas viņus vieno. Brukners ne vien zināja par Mocartu, bet arī viņu ļoti cienīja. Un Piektajā simfonijā ir pat viena vieta, kur Brukners citē Mocarta Recordare no Rekviēma. Tā ir īpaša vieta pirmajā daļā, kur viņš šo citātu izmanto tajā pašā tonalitātē kā tas ir Mocartam.

Mocarts Brukneram nozīmēja daudz, kā jau daudziem cilvēkiem, un joprojām nozīmē daudz arī mums. Te ir vēl kāds interesants aspekts, kas vieno šos divus vīrus, - viņu reliģiozitāte.

Brukners bija dedzīgs katolis. Kad viņš rakstīja šo simfoniju, viņš bija ļoti sarežģītā dzīves situācijā. Viņam nebija naudas un viņš nedabūja darbu Vīnes konservatorijā, uz ko bija cerējis.

Viņš bija izmisumā, jo devās dzīvot uz Vīni, pametot savas dzimtās mājas Lincā, bet nonāca vietā, kur viņu sagaidīja ienaidnieki, kā viņš uzskatīja. Neviens neticēja viņa mūzikai.

Viņš jau bija autors piecām simfonijām, ieskaitot simfoniju, kuru vēlāk uzskaitīja kā nulles simfoniju.

Brukners saviem draugiem vēstulēs rakstīja: "Mana dzīve ir beigusies”. Un tajā brīdī, tā vietā lai izdarītu pašnāvību vai saliktu savu koferi un dotos prom, viņš sāka rakstīt šo brīnišķīgo simfoniju.

Atrod tajā dziedinošas spējas un šī atslēga tam ir ticība. Finālā ir dubultfūga, kur viena tēma ir baznīcas korālis, un otra tēma nepārprotami simbolizē Svēto Trīsvienību, turklāt pēdējās trīs notis tiek spēlētas ar lociņu uz leju, kas simbolizē krustu. Tas ir ievērojams piemineklis ticībai. Vēlāk šo simfoniju dēvēja par "Katoļu simfoniju”,  bet Brukners mēdza to saukt par savu "Kontrapunktu simfoniju”.

Mocarts bija pasaules bērns. Viņš izbaudīja visas pasaules baudas.Bet dzīves beigās kļuva arvien vairāk un vairāk dievbijīgs.

Lai gan viņš neatrada savu ticību katoļu mācībā, viņš to atrada masonu kustības rituālos. Un mēs nevaram aizmirst, ka masonu kustības filozofija tomēr sakņojās kristietībā.

20. klavierkoncerts visdrīzāk ir Mocarta traģiskākais koncerts. Tā pati tonalitāte, kas Rakviēmam un operai "Dons Žuans” - reminors. Mocarta gadījumā tas simbolizē elles liesmas.

Tā pati nozīme šai tonalitātei ir arī Brukneram.  2. un 3. daļa Bruknera 5. simfonijā ir rakstīta reminorā. Un otrā daļa Mocarta koncertā ir rakstīta Bruknera piektās pamattonalitātē – Sibemolmažorā. Tā nes gaismu un cerību. Redzu daudz saistību starp šiem diviem komponistiem.

Ar Londonas Filharmonisko orķestri mēs daudz koncertējam arī ar 20. gadsimta mūziku, laikmetīgus skaņdarbus spēlējam. Šī programma ir ļoti klasiska, un, cerams, sasniegs daudzus klasiskās mūzikas cienītājus šeit, Londonā, kā arī radio klausītājus – gan šeit, gan Latvijā, gan citās valstīs.

Esmu priecīgs par to un ceru, ka kādu dienu mēs varēsim doties pie jums - muzicēt Rīgā vai kādā citā pilsētā. Tas būtu brīnišķīgi - parādīt mūsu spēli Latvijā, kur cilvēki vienmēr ir bijuši apbrīnojami muzikāli.