Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 90 gadu jubileju koncertu noslēgumā diriģenta Andra Pogas vadībā izskanēja LNSO kādreizējā galvenā diriģenta (1928–1944) Jāņa Mediņa miniatūra “Pie baznīcas” un Ludviga van Bēthovena Devītā simfonija.

Devītā simfonija ir viens no pēdējiem nozīmīgiem Bēthovena opusiem, sacerēta no 1822. līdz 1824. gadam un pirmatskaņota 1824. gada 7. maijā. Pēc Devītās Bēthovens komponē vairs tikai sešus pēdējos stīgu kvartetus (starp kuriem ir īsti šedevri), kādas klavierminiatūras un dažus kanonus.

Dzird sakām, ka Bēthovena Devītā ir viņa novēlējums cilvēcei, daiļrades kredo apliecinājums, humānisma triumfs u. tml. No zināma aspekta raugoties, tas patiešām tā varētu būt, jo šajā simfonijā vēstījums likts ne tikai nošu zīmēs, bet arī pilnīgi konkrētā tekstā. Bēthovens ņēmis vairākus pantus no 1785. gadā sarakstītās Frīdriha Šillera “Odas priekam” (An Freude), kas tapusi pēc Drēzdenes brīvmūrnieku ložas Zu den drei Schwertern (“Pie trim zobeniem”) dalībnieka Kristiāna Gotfrīda Kernera ierosinājuma, lai kuplinātu kādu ložas svinīgo mielastu. Odas teksts ir vietumis svinīgs kā himna un vietumis draisks kā tosts. Bēthovena izvēlētajos pantos uzsvērta globāla cilvēces brālība – apskaujas miljoni cilvēku, debesu tēvs aiz zvaigznēm ir nomodā par mums, prieks spēj sasiet visu, kas atrisis, utt.

Andris Poga simfonijas atskaņojumam aicinājis Valsts akadēmisko kori “Latvija” un solistus Elīnu Šimku, Ievu Prudņikovaiti, Andri Ludvigu un Prītu Volmeru.

Pirms tiešraides par koncertā atskaņotajiem darbiem stāsta diriģents Andris Poga.