Tiešraidē no Karaliskās Alberta zāles Londonā – Igaunijas Festivāla orķestris ar diriģentu Pāvo Jervi (1962). Baltijas valstu okupācijas gados kopā ar vecākiem no Igaunijas emigrējis, 1985. gadā viņš kļuva par ASV pilsoni. Strādājis ar daudziem, labiem orķestriem, šobrīd Pāvo Jervi vada Japānas Raidkorporācijas (NHK) simfonisko orķestri un nākamgad rudenī kļūs arī par Cīrihes Tonhalles orķestra galveno diriģentu.

    Igaunijas Festivāla orķestri Pāvo Jervi izveidoja 2011. gadā –  pašā pirmajā Pērnavas mūzikas festivālā, kopā pulcējot labākos igauņu mūziķus no visas pasaules. Kļuvis par rezidējošo vasaras orķestri Pērnavā, šogad janvārī Igaunijas Festivāla orķestris devās savā pirmajā Eiropas koncertturnejā. Uzstāšanās Briselē, Berlīnē, Vīnē, Cīrihē, Ķelnē un Luksemburgā bija daudzinājums Igaunijas valsts simtgadei, kam savu 9.simfoniju Mythos, Igaunijas Festivāla orķestra pirmatskaņotu, veltīja Erki Svens Tīrs.

      Savu debijas koncertu BBC Promenādē Igaunijas Festivāla orķestris atklāja ar Arvo Perta Trešo simfoniju (1971), kas veltīta Pāvo Jervi tēvam – Nēmem Jervi, un Edvarda Grīga Klavierkoncertā (1868) soliste būs gruzīnu pianiste Hatia Buniatišvili (1987), kuru Latvijā pazīstam, pateicoties viņas koncertiem un ierakstiem kopā ar Gidonu Krēmeru un orķestri Kremerata Baltica.

     Programmas otrajā daļā skanēja Žana Sibēliusa Piektā simfonija Tās pirmatskaņojums 1915.gadā Helsinkos, ko pats komponists diriģēja, izpelnījās sajūsmu un atzinību, taču Sibēliuss ar savu Piekto nebija mierā. Kādā vēstule viņš raksta: Šķiet, ka Dievs Tas Tēvs no savas debesu grīdas  ir nometis man lejā sīkus mozaīkas gabaliņus, lai es tos saliktu kopā, kā bijuši. Varbūt, ka tāda arī  ir simfonijas būtība…Citur Sibēliuss raksta: Kaut arī pierasts uzskatīt, ka simfonijas būtība ir tās formā, šis nav tas gadījums. Man allaž noteicošais ir saturs. Pati mūzika tad nosaka savu ārējo formu. Vēl citviet varam lasīt: Atkal strādāju pie Piektās simfonijas. Cīnos ar Dievu. Gribu dot savai simfonijai citu, cilvēcīgāku formu. Tuvāku zemei, vibrējošāku. Vārdu sakot – daudz šaubu, daudz labojumu un vēlme tikt pie laikmetīgākas, nesaķemmētākas izteiksmes. Sibēliusa Piektās simfonijas (Mibemol mažorā, op.82) finālversija (trīs daļās, atskaņojamās bez pārtraukuma) ir datēta ar 1919.gadu. Četru gadu laikā kopš pirmatskaņojuma pasauli bija izpostījis karš, bet Somija bija ieguvusi savu valstisko neatkarību.

Tiešraidi vadīja Sandra Ņedzvecka.