14. aprīļa vakarā tiešraidē no Latvijas Nacionālās operas "Klasika" pārraidīja Vinčenco Bellīni operas "Norma" koncertuzvedumu, kurā galveno solistu ampluā mirdzēja Marina Rebeka un Aleksandrs Antoņenko. Pie diriģenta pults stājās itālis Gaetāno Despinoza, un starpbrīdī Edgars Raginskis piedāvāja sarunu ar pasaulslaveno maestro...

Edgars Raginskis: Vai izpratni par Bellīni mūziku guvāt jau bērnībā, tā teikt, uzsūcāt ar mātes pienu, vai tomēr iepazināt šo bel canto virsotni pamazām?

Gaetāno Despinoza: Es teiktu, ka abējādi. Bērnībā dzirdēju daudz itāļu opermūzikas, mani vecāki, kuri bija mūzikas mīļotāji, to gan atskaņoja, gan mans tētis – arī dziedāja. Viņš nebija mūziķis, taču dziedāja ļoti izjusti. Vēlāk, pusaudža gados, es interesantā kārtā vairāk pievērsos vācu simfoniskajai mūzikai, kas bija saistīts ar manu izglītību – esmu komponists un vijolnieks, biju Drēzdenes Valsts kapelas koncertmeistars, šajā pilsētā pašlaik dzīvoju. Tātad divas ļoti atšķirīgas pasaules ar atšķirīgu pasaules skatījumu, skaņas veidošanas paņēmieniem, mūzikas domu. Drēzdenes orķestrī spēlēju ļoti daudz itāļu opermūzikas, un ar mani notika tas pats, kas ar daudziem citiem patriotiem, māksliniekiem un intelektuāļiem – sāku daudz vairāk novērtēt savas dzimtenes mūziku.

Tieši kontrasts palīdz izcelt to, kas esi tu pats.

Ja lūkosies tikai uz sevi, savu valsti, kultūru un valodu, tev nav atskaites punkta salīdzinājumam. Kad sāc izzināt citas kultūras, citas iespējas, kā atrisināt to pašu problēmu, kuru risini pats, tu sāc prātot – kāpēc es rīkojos šādi, kādēļ tāda reakcija. Daudz ko mēs darām instinktīvi, un tikai pēc tam rodas vēlme izprast rīcības cēloni, tu ieraugi citas iespējas, citus ceļus. Tātad man sanāca ceļojums projām no itāļu operas un atkal atpakaļ.

ER: Un atgriezāties jūs ar jaunu pieredzi, zināšanām un izpratni par citām tradīcijām. Kā atgriezāties tieši pie Normas?

GD: Pirmoreiz to diriģēt man iespēja radās La Fenice teātrī Venēcijā, tā gan brīnišķīga pieredze, tiesa gan - arī cita situācija, skatuves uzvedums un citādas balsis. "Normas" iestudēšanā vispār ir vairākas suverēnas tradīcijas.

Šajā mūzikā diriģents nenoliedzami ir nozīmīgs, taču viņam jāprot atbalstīt savus dziedātājus.

Ir teiciens, ka šajā operā, ja tu tiešām labi veic savu darbu kā diriģents, to neviens nepamana – visi izbauda mūziku un plūdumu. Tas nav gluži precīzi, bet man "Norma" ir vērtīga skola, jo orķestra faktūra ir ļoti atkailināta, tur teju vai nekā nav, un, ja tu vari izgudrot jaunu skaņu no šīm vienkāršajām krāsām un instrumentācijas, tu citreiz sagaidīsi daudz vairāk palīdzības no citiem komponistiem.

ER: Tātad būtībā jūs pārinstrumentējat šo operu, izmantojot Bellīni piedāvāto orķestrāciju.

GD: Jā, tā varētu teikt. Ir lieliski un iedvesmojoši radīt jaunu skanējumu un frāzējumu no šīm brīnišķajām balsīm. Tādējādi orķestris no vienkārša pavadījuma kļūst par organismu, kas izdzīvo operas sižetu un jūt līdzpārdzīvojumu. Tas ir svarīgi, jo "Normā" ir plaša vistīrāko jūtu palete, traģisks un šķīstījošs ceļojums.

ER: Tā kā šis ir koncertuzvedums, nevis skatuves iestudējums, iespējams, jums jākļūst par sava veida māksliniecisko konsultantu, kurš no nekā uzbur kaut ko, ļauj dalībniekiem pēc iespējas pilnvērtīgāk iejusties Bellīni operas sižeta līkločos, jo būtu naivi cerēt, ka ikviens korists vai orķestrants ir caurcaurēm iedziļinājies šajā materiālā.

GD: Jā, tā ir taisnība. Starp citu, ir salīdzinoši jauna tradīcija veidot bel canto operu koncertuzvedumus, un man tas patīk, jo mēs esam sapratuši, ka šajā mūzikā ir vēstījuma dziļums, orķestris var stāties inscenējuma vietā un būt suverēns stāstnieks.

ER: Tādējādi orķestra tembri sāk pildīt teju vai vadmotīvu funkciju…

GD: Šī tipa opermūzikā, protams, nav vadmotīvu principa, taču ir kas cits interesants. Orķestra krāsas, kas, kā ja teicu, ir vienkāršas un pat primitīvas, ir apzināti izvēlētas, lai uzburtu sen aizgājušas pasaules noskaņu. Šī opera ļoti atšķiras no vēsturiski nesenākajiem "Puritāņiem" vai "Pirāta".

ER: Jūsu pārliecība un pieņēmums ir, ka vienkāršība "Normas" orķestrācijā liecina nevis par Bellīni vājajām zināšanām, bet par mēģinājumu orķestra krāsās atainot noteiktu vēstures periodu.

GD: "Normas" gadījumā noteikti. Orķestrācija Bellīni īpaši neuztrauca, viņa garīga nepieciešamība nebija veidot tik krāsainus salikumus kā Berliozam. Pat Doniceti ir orķestrācijā košāks. Bellīni citādi uztvēra drāmu mūzikā, ir grūti iztēloties, piemēram, viņa rakstītu komisko operu. Viņš izvēlas pamatīgi iedziļināties cilvēcisko emociju pirmsākumos, cilvēka dvēselē.

ER: Top skaidrs, kādēļ Arturs Šopenhauers apbrīnoja šo operu. Viņš uzskatīja, ka Bellīni "Normā" klausītājam ataino cilvēciskās eksistences bezjēdzību. Vai piekrītat Šopenhaueram vai tomēr jums ir atšķirīgi uzskati par dzīves alkām?

GD: Nezinu, ko viņš ir rakstījis par "Normu", taču Šopenhauera uzskats, protams, ir, ka mūzika ataino metafizisko pirmatnējo spēku voluntas, kas galu galā mūs allaž iznīcina. Tā tas ir Polliona gadījumā – viņš ir savu jūtu upuris. Šopenhauers teiktu – tas nav viņš pats, bet gan voluntas izpausme Pollionā. Nedomāju, ka tas ir Bellīni uzskats, jo šajā gadījumā mēs izcelsim katras personības individualitāti – viņi mīl, viņi krīt izmisumā, viņus plosa viņu pašu jūtas, kuras nevar viennozīmīgi izskaidrot.

Filosofu problēma ir, ka viņi mēģina ar mākslas darbu pamatot savus uzskatus, tādējādi mākslas darbu ideoloģizējot.

ER: Runājot par "īstiem cilvēkiem", jums uz skatuves ir krāšņa buķete – Marina Rebeka, Aleksandrs Antoņenko, Ains Angers un citi solisti – kā jūs rodat atslēgu saziņai ar katru no viņiem, un vai esat atradis veidu, kā savam vēstījumam rast dzirdīgas ausis?

GD: Man šķiet, ka jā.

Mēs kopā ļoti labi pavadījām laiku, un, ja man jāsaka, ka es esmu kaut ko paveicis, tad nē – MĒS to paveicām kopā.

Vissvarīgākais ir to panākt arī uz skatuves. Mēģinājumu nebija daudz, visiem ir daudz kas cits darāms. Paralēli Baltajā namā iestudēja jaunu baletu, nebija iespēju plašiem akustikas pētījumiem. Toties ir piedzīvojuma izjūta, un ir ļoti patīkami sastapt citus līdzīgi domājošus ļaudis, ar kuriem kopā ļauties šim piedzīvojumam. Tas mūs satuvina daudz vairāk, nekā perfekti izplānotā skatuves uzvedumā.

ER: Un šajos apstākļos jums zūd arī nepieciešamība rast kopīgu valodu ar režisoru!

GD: Jā gan! Šajā ziņā mums ir pilnīga atslodze. No otras puses – pilnam iestudējumam dots daudz vairāk laika piedzimt – ap 6 nedēļām.

ER: Tā ir sakritis – nezinu, nejaušība vai apzināta izvēle – ka "Normu" atskaņojat Lielajā piektdienā. Vai jūsu acīs tam ir kāda īpaša nozīme?

GD: Abos gadījumos ir runa par upurēšanu, bet citādi es teiktu, ka nekādu pamatojamu sakarību neredzu vis. Līdzību varu saskatīt kristiešu domāšanas veidā, kas radniecīgs Bellīni orķestra dziedājuma manierei. Ir nepieciešams sajust to pašu, ko jūt tavs tuvākais, iedziļināties viņa izjūtās un cienīt tās.

Jebkura veida mākslas darba radīšana šādā līmenī ir kristīga savā būtībā – mīlēt savu tuvāko un būt kopā. Mīlestība pāri visam, empātija.

Nav labāka veida, kā nodot šīs jūtas, par dziedāšanu.

ER: Vai pirmo reizi esat Rīgā? Vai vēlētos šeit atgriezties ar koncertu vēl kādureiz?

GD: Jā, pirmā reize, taču to ļoti izbaudu.

Rīga ir burvīga, pilsētas centrs, vēsturiskās ēkas, Vecpilsēta, draudzīgie ļaudis.

Patīk arī jūsu opernams, jūtos te gandrīz kā mājās, problēma ir tikai valoda.

ER: Bet mūsu opermākslinieki taču ir ļoti…

GD:… starptautiski, taisnība, un galu galā mēs rodam kopīgu valodu Bellīni mūzikā.