Sestdienas vakarā tiešraidē no Lielās ģildes "Klasika" aicināja baudīt vācu komponista Fēliksa Mendelszona-Bartoldi oratorijas "Elija" atskaņojumu, kurā piedalījās Elīna Šimkus (soprāns), Ieva Parša (mecosoprāns), Andreass Šāgers (tenors, Austrija), Egils Siliņš (basbaritons) Eduards Vācietis (bass), Jurģis Rāts (soprāns), Gabors Goldmanis (alts), Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Latvjias Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Olari Elts (Igaunija).

Liktenis Fēliksam Mendelszonam-Bartoldi (pilnā vārdā Jakobam Ludvigam Fēliksam Mendelszonam-Bartoldi, 1809-1847) tika iemērījis vien 38 dzīves gadus, taču arī šajā laikā viņš paspējis slavējami daudz.

Par viņa košāko zīmolu kļuvis “Kāzu maršs” – nelielais fragments no 1826. gadā sacerētās mūzikas Viljama Šekspīra komēdijai “Sapnis vasaras naktī” tapis par oficiālās divsavienības noslēgšanas simbolu teju uz visas planētas. Tā megapopularitāte, iespējams, nepelnītā ēnā atstājusi citus komponista nopelnus.

Ko vērtīgu pasaulei vēl dāvājis par muzikālu brīnumbērnu dēvētais vācu agrīnā romantisma pārstāvis, pianists, ērģelnieks un diriģents Mendelszons-Bartoldi? Piecas simfonijas, koncertus (no kuriem šodienas klausītāju īpaši dievināts ir Vijolkoncerts) un citus orķestra darbus, klaviermūziku, vokālās kompozīcijas, kamermūziku. Arī Leipcigas konservatorijas dibināšana (šodien tā zināma kā Leipcigas Mūzikas un teātra universitāte) un jaunu žanru aizsākšana (dziesmas bez vārdiem klavierēm un uvertīra kā patstāvīga vērtība) ir tieši Mendelszona-Bartoldi nopelns.

Taču nu – pats galvenais: Fēlikss Mendelszons-Bartoldi uzskatāms ne tikai par Johana Sebastiāna Baha mūzikas, bet visa baroka laikmeta daiļrades augšāmcēlāju, plaši atverot 19. gadsimta acis un ausis baroka brīnuma uztverei.

Viss sākas ar 1829. gadu, kad Fēliksa Mendelszona-Bartoldi vadībā Berlīnē tiek atskaņota Baha Sv. Mateja pasija – pasaules mūzikas kultūras šedevrs, nepārprotama virsotne sakrālās mūzikas laukā, kur stāsts par Kristus ciešanu ceļu piedzīvo augstāko šī žanra kulmināciju. Šajā brīdī Baha ģēnijs sāk otru dzīvi, kura, visticamāk, ilgs tikpat mūžīgi, cik pastāvēs pasaule.

Tomēr interesanti: pats Mendelszons-Bartoldi, nobriestot oratoriju radīšanai, par radošo principu mērauklu ņēmis Baha vienaudža Georga Frīdriha Hendeļa darbus. (Un var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet tieši Hendeļa pilsētā Londonā Mendelszons-Bartoldi savulaik guvis arī pirmos panākumus.)

1836. gadā Fēlikss Mendelszons-Bartoldi liek punktu savai pirmajai oratorijai “Paulus”. Tieši pēc desmit gadiem, 1846. gada 26. augustā, Birmingemas festivāla ietvaros izskan autora radošā mūža vainagojums – oratorija “Elija”.

"Elijas" pirmatskaņojums, piedaloties trīskāršam orķestra sastāvam un milzīgam korim, ilgst četru stundu garumā. Pēc katras daļas skan karstas ovācijas, kas rimstas vien tad, kad atskaņotāji atkārto apjomīgus darba fragmentus…

Diemžēl savu ieceri sasaistīt abas oratorijas triloģijā ar trešo darbu “Kristus” Mendelszons-Bartoldi īstenot vairs nepaspēja, jo gadu pēc “Elijas” pirmatskaņojuma devās mūžībā.

Sākot darbu pie “Elijas”, Mendelszons-Bartoldi ir tādā ieskatā, ka Vecās Derības personāžiem jārunā dzīvā valodā un jādarbojas dabiski, bet komponista ziņā ir radīt izteiksmīgas skaņu gleznas. Apjoma ziņā grandiozais darbs ietver lielu daļu no šā žanra vēsturiskajā pieredzē uzkrātā mantojuma: krāšņus, polifoniski bagātus korus, kas ir gan himniski cildinoši, gan spraigi dramatiski; episkumu ne vien kā vēstījumu no senas pagājības, bet arī kā nesteidzīgu notiekošās realitātes apceri. Tajā pašā laikā oratorijai piemīt operisks dramatisms pat dažu solopartiju dziedājumos un liriski skaista, brīžam – arī muzikāli virtuoza mūzika. (Šai sakarībā der atcerēties Mendelszona-Bartoldi mūža sapni uzrakstīt pilnmetrāžas operu!) Ieklausoties “Elijas” vēstījumā, top skaidrs, ka no romantiķiem raksturīgajiem personīgajiem pārdzīvojumiem, dabas dailes vērojumiem, ceļojumu iespaidiem un pasaku tēliem autors nostaigājis garu ceļu līdz dziļdziļi izjustai reliģiozitātei. Iespējams, tēmas atklāsmes dziļums pārmantots no komponista vectēva – filosofa, domātāja, ebreju apgaismības aizsācēja Mozesa Mendelszona dzīvesziņas. Starp citu, sākotnēji “Eliju” Fēlikss Mendelszons-Bartoldi rakstījis vāciski, taču tās pirmuzvedums Anglijā izskanējis angļu valodā. Pirmo atskaņojumu vācu versijā “Elija” piedzīvojusi 1848. gada 3. februārī, tieši komponista 39. dzimšanas dienā, godinot viņa mūžībā aizceļojušo dvēseli.

Oratorijai “Elija” pieder īpaša vieta Egila Siliņa radošajā biogrāfijā, un viņa klātbūtne iestudējumam ikreiz piešķir noteiktu pievienoto vērtību.

Elijas tēlu ar daudzu iestudējumu starpniecību viņš iepazinis līdz niansēm. Tāpēc Egila Siliņa Elijas interpretācijā nav formāli nodziedātu nošu; ik frāze ir muzikāli un saturiski piepildīta, brīnišķīgi niansēta, tehniski pārliecinoša, dramatiski iederīga. Arī neticami maiga siltuma, intimitātes caurausta.

Savu pirmo “Eliju” Egils 1995. gadā dziedājis Bāzelē. Vēlāk – arī citās Vācijas pilsētās, daudzviet Austrijā un Šveicē. Prātā jo spilgti palikusi viena no pēdējām reizēm: atskaņojums noticis Amštetenes katedrālē Austrijā, kur visaugstākā līmeņa solistu, diriģenta, kora un orķestra radošās saprašanās ķīmija ļāvusi dzimt īstam mākslas Brīnumam. Atmosfērai.

Latvijā kopā ar Egilu Siliņu Elijas likteni izdzīvojām 5. Starptautiskajā Garīgās mūzikas festivālā pirms divpadsmit gadiem. Nu pienākusi atkalsatikšanās. Un ticēsim, ka atkal dzims Brīnums.