Romualda Kalsona opera "Pazudušais dēls", kas ar Ojāra Vācieša un Jāņa Streiča libretu pēc Rūdolfa Blaumaņa lugas Latvijas Nacionālajā operā iestudēta 1996. gadā, bet Rīgas Skaņu ierakstu studijā ieskaņota 2002. gadā.

“Tās pirmuzvedums ierindojās starp spilgtākajiem notikumiem 20. gs. beigu Latvijas mūzikas dzīvē, un tā nozīmību akcentē operai piešķirtais prestižais apbalvojums – Lielā mūzikas balva. Kompozīcijas pamatā ir latviešu klasiķa Rūdolfa Blaumaņa drāma (1893), kurā, kā jau vēsta nosaukums, izmantota Bībeles līdzība par pazudušo dēlu, taču ar atšķirīgu sižetisko risinājumu: īsti patriarhāla, kārtīga un turīga latviešu zemnieka dēls izlaidīga dzīvesveida dēļ iedzīvojas parādos. Izmisumā viņš nolemj parādu dzēšanai slepus piesavināties tēva naudu un pēc tam gan sākt jaunu, labāku dzīvi. Kad viņš negaisa naktī klusi iezogas pa logu istabā, kur nauda glabājas, tēvs sadzird troksni un, tumsā, iespējams (?), nepazīstot dēlu (tas skaidri drāmā nav pateikts), nošauj viņu kā zagli. Šis sižets, pēc kura motīviem libretu veidojuši Ojārs Vācietis un Jānis Streičs, rosinājis Kalsonu uz izteiksmīgu pretstatījumu: no vienas puses, latviešu zemnieku sadzīves tēlojums te pastorālās, te vitālās tautas mūzikas intonācijās, no otras – fatālu priekšnojautu noskaņa, kuras simbols visā operas gaitā ir (..) pamazinātā skaņkārta (ļoti dažādos, individualizētos melodiskos veidolos). Šīs priekšnojautas zemtekstā gruzd jau kopš paša sākuma; brīžam tās spēcīgi izlaužas priekšplānā, lai tad atkal uz kādu brīdi noplaktu, līdz beidzot finālā kulminē un gūst piepildījumu. Blakus šīm divām sfērām ir vēl trešā, kas Blaumanim tikai ieskicēta, bet Vācieša libretā un Kalsona mūzikā, atbilstoši abu viņu mākslas tendencēm, padziļināta: tā ir groteski sarkastiskā, plašā nozīmē, māleriskā, ar krogus ainām saistītā. Visu šo līniju mijiedarbe veido visaptverošu Kalsona stila dažādo šķautņu atspoguļojumu”, izdevumā Music in Latvia 2015 raksta Baiba Jaunslaviete un, portretējot komponistu, turpina:

“Daudzi viņa skaņdarbi katrs būtu (un pa daļai jau ir bijuši) atsevišķu pētījumu vērti. Taču vēl jo vairāk un pirmām kārtām tie ir klausīšanās vērti un noteikti pelnījuši ne tikai Latvijas, bet arī pasaules publikas uzmanību. Šajā mūzikā mijiedarbojas vitāls temperaments un dziļa, meditatīva pašiegremde, lirisks melodiskums un griezīgs, bieži ar dejas stihiju saistīts sarkasms, barokālas alūzijas un latviešu tautasdziesmas, tonāla domāšana un sērijtehnika. Tas viss, līdzīgi kā Kalsona speciāli atlasītie un vienmēr augstvērtīgie literārie avoti, liecina par viņu kā par postmodernisma ievērojamu pārstāvi – komponistu, kura mūzikā spilgti un daudzšķautņaini, tekstos un zemtekstos atspoguļojas mūsdienu dzīve un pagātnes konteksts.”

Iestudējumā piedalās Aivars Krancmanis (bass), Karmena Radovska (mecosoprāns), Miervaldis Jenčs (tenors), Inga Kalna (soprāns), Dace Volfarte (mecosoprāns), Kārlis Miesnieks (bass), Antra Bigača (mecosoprāns), Andris Brambergs (baritons), Ivars Krastiņš, Latvijas Nacionālās operas orķestris un koris (kormeistars Andris Veismanis) un diriģents Aleksandrs Viļumanis.