Sestdienas vakars operā mums šoreiz piedāvā unikālu iespēju dzirdēt ļoti lielu retumu - Džākomo Meijerbēra operu "Margarita d’Anžū".

Šovakar to klausīsimies ierakstā no operas uzveduma, kas pagājušajā gadā maestro Fabio Luizi vadībā tika gatavots Dienviditālijas pilsētā Martina Franca notiekošajam festivālam.

Iestudējumā piedalās: Džūlija de Blazisa (Giulia de Blasis), Antons Rositskijs (Anton Rositskiy), Gaija Petrone (Gaia Petrone), Bastians Tomass Kols (Bastian Thomas Kohl), Marko Filipo Romano (Marco Filippo Romano), Pjačencas (Piacenza) pilsētas teātra koris, Itālijas Starptautiskais orķestris (Italian International Orchestra) un diriģents Fabio Luizi (Fabio Luisi).

Operas leksikonā rakstīts, ka Džākomo Meijerbērs ir viens no franču romantiskā muzikālā teātra izveidotājiem un slavenākajiem pārstāvjiem. Talantīga, bet pretrunīga personība, kuras spilgtums laika gaitā krietni pabalējis. Pat tik krietni, ka gandrīz vai katrā pēdējo 10–15 gadu laikā izdotā mūzikas albumā ar Džākomo Meijerbēra mūziku, CD bukletiņā noteikti atradīsim vārdus par viņa mūzikas augšāmcelšanos no aizmirstības pelniem.

Šo mūziku noklausoties, noteikti būsim neizpratnē – kā tā šajos pelnos vispār varēja nonākt?!

Iespējamā atbilde, ko sniedz mūzikas vēsturnieki koncentrējas vienā vārdā – antisemītisms, kas Meijerbēru esot pavadījis ik uz soļa gan viņa dzīves laikā, gan arī pēc tam, kad komponists jau bija miris.

Meijerbēra mūzikas renesansi mūsdienās vienmēr pavada arī stāsts par to kā īstajā vārdā ebreju jauneklis Jākobs Bērs, pievienojot vecāku uzvārdam priekšā mātes tēva uzvārdu Meiers, kļuvis par Meijerbēru! Bet Jākobu pret Džākomo viņš nomainījis Itālijā, kurp devies Antonio Saljēri mudināts pēc tam, kad Meijerbēra pirmās operas publika tā īsti nepieņem, bet kritika pārmet banalitāti un smagnējību. 

Astoņus gadus dzīvojot Itālijā, pētot Rosīni un citu komponistu itāļu operu partitūras, Meijerbērs itāļu garā sakomponē arī vairākas savas operas, un to vidū ir "Margarita d’Anžū". Kad to sāksit klausīties, vispirms radīsies asociācijas ar Mocarta itāļu operām, bet pamazām virsroku pār to gūs agrīnā Verdi gars. Taču tas nebūt nenozīmē, ka Meijerbērs ir pakaļdarinātājs: būdams izcili talantīgs mūziķis (20 gadu vecumā viņu gribēja iecelt par Darmštates galma kapelmeistaru!), Itālijā viņš bija lieliski apguvis itāļu operas stilistiku.

Meijerbēra opera "Margarita d’Anžū" ir melodrāma 2 cēlienos. Tās librets balstītu uz angļu leģendām par 15.gs. Rožu kariem: Sarkanās un Baltās rozes karu, kas bija pilsoņu karš un ilga 30 asiņainus gadus. Šajos karos bojā gāja 20-30 000 vienkāršu kareivju un bruņinieku, kā arī vairākas aristokrātu dzimtas, tostarp Bonvili un Laveli...

Titullomai izraudzītā Margarita d’Anžū patiesībā ir tā pati Karaliene Margarita, Henrija VI dzīvesbiedre, kas sastopama Šekspīra vēsturiskajās lugās „Henrijs VI”, un „Ričards III.” Taču šajā operā viņas tēls ir krietni kaujinieciskāks.

Notikumi, kas risinās operā ir pa daļai vēsturiski, pa daļai izdomāti, un šajā ziņā tā ir pirmā Meijerbēra operā, kurā komponists apvienojis vēsturiskus notikumus un personāžus ar izdomātiem tēliem un situācijām. Vēlāk viņš šo principu izmantos savās lielajās vēsturiskajās operās: „Hugenoti,” „Pravietis” un „Āfrikāniete.”

Taču "Margarita d’Anžū" – pēc skaita ceturtā Meijerbēra t.s. „itāļu” opera, ir viņa pirmais starptautiskais panākums.

Operas pirmizrāde notika Milānas "La Scala" teātrī 1820. gada 14. novembrī. Pirmizrāde bija veiksmīga un tālāk jau par jauno operu ieinteresējās Francija un Vācija, kur Meijerbērs kopā ar savu draugu Kārli Mariju Vēberu bija studējis kompozīciju un radījis pirmos, kritikas nopeltos opusus.

Operas franču „versija” tika pirmizrādīta Parīzē sešus gadus vēlāk. Tā kā Parīzes iestudējumam pēc definīcijas bija jābūt vērienīgam, tad „franču| redakcijā operai ir visvairāk komponista rediģējumu ar papildus iestarpinājumiem arī no citiem Meijerbēra darbiem.

Amerikas krastus opera Margarita d’Anžū pirmoreiz sasniedza 1854.gadā, kad to izrādīja Ņūorleānā. Londonā šo operu atskaņo tikai 2002.gadā, turklāt, koncertversijā, savukārt festivālā della Valle d’Itria, tā tika iestudēta 2017.gadā un tieši no kurienes tā nonākusi arī Klasikas rīcībā, tiesa – tikai līdz šī gada augustam.

Starp citu, 2002.gadā ir veikts arī šīs operas ieskaņojums kompaktdiskā, un Gločesteras hercoga lomu tajā dzied 33 gadus vecais latviešu bass Pauls Putniņš.