Turpinot iepazīties ar jaunieskaņojumiem ciklā "Rupjmaizes kārtojums", atkal satikšanās ar duetu, kurā kontrabasists Jānis Stafeckis vienojies ar pianistu Mārtiņu Zilbertu.

Kārta pienākusi otrajai kompozīcijai no 1965. gadā izdotā krājuma "Estrādes melodijas Raimonda Paula apdarē", un šoreiz melodijas autors ir Romualds Kalsons.

Savulaik absolvējot Ādolfa Skultes kompozīcijas klasi un papildinoties arī orķestra diriģēšanā, Romualda Kalsona radošais ceļš likumsakarīgi veidojās divos aktīvos virzienos – kā diriģentam strādājot ar kādreizējo Radio simfonisko orķestri, īpašu uzmanību pievēršot latviešu komponistu darbu atskaņojumiem, un arī kā ražīgam komponistam, rakstot spilgti instrumentētus orķestra darbus un daudzskaitlīgu kamerdarbu klāstu.

Akadēmiskajos žanros komponista muzikālais rokraksts bagātīgs, ietverot gan psiholoģiski konfliktējošu, emocionāli daudzveidīgu  tēlainību, kas rosinājusi paplašināt stilistiskos meklējumus neoklasicisma un neoromantisma virzienā. Tiek izmēģināta arī sēriju tehnika,  ierobežotā aleatorika un  sonorika.

Bet ar Latvijas Radio Romualdu Kalsonu saista 16 gadu ilga skaņu režisora darbība, fiksējot visdažādāko žanru mūziku. Iespējams, tieši tas arī rosinājis komponistu rakstīt tā saucamās estrādes dziesmas un miniatūras instrumentālam ansamblim.

"Nosaukums noteikti uzvedina uz pozitīvām, labām sajūtām - došanās mājup vienmēr ir saistīta ar labām domām," uzskata Mārtiņš. "Darbs ir skercozs, viegla rakstura, pilns mundruma."

"Doties mājup, kur tevi ļoti gaida un pats esi satraukuma pilns - tas ir tik jauki... Tas nav gluži tā, ka mamma sauc mājās no pikošanās un ļoti negribas iet... Te mājās dodies pie sava mīļotā vai mīļotās, un viss beidzas ar garšīgām vakariņām," pasmaida Jānis.

Viņš spriež: "Lai gan skaņdarba temps ir ātrs, nemēģinājām sasniegt ātruma rekordu - drīzāk noķert nepacietības iespaidu. Ja no žanra viedokļa, tad tas ir svings - līdz ar to, ka Raimonds Pauls to rakstījis savam trio, pietrūkst tikai ritma grupas, ko mazliet imitēju ar kontrabasu. Bet galvenais šeit tomēr ir Mārtiņš. Smalki viss izrakstīts un pamatots, pārāk lielas brīvības nevaru atļauties, citādi saiesim ragos..."

Mārtiņš tikām prāto, ka nopietno Romualdu Kalsonu te nemaz nevar pazīt: "Šī ir liriska atkāpe no akadēmiskās muzicēšanas. Jociņš vieglās mūzikas žanrā. Varbūt kādā koncertsituācijā varētu arī pielikt kaut ko klāt un brīvāk skatīties, bet ierakstā pieturējāmies pie rakstītā."